gunīt

I gunît, -ĩju, intr., verbrennen: neaizkaltis siens gunī Bers., Kokn. n. A. XIII, 493. Zu guns.

Avots: ME I, 682


gunīt

II gunît, -ĩju, scharf aufpassen: jāgunī stipri pakaļ bē̦rnam Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 682