gūrnāt

gūrnât, -ãju, sich rekeln, sich in der Ferne bewegen: šķitu vilku gūrnājam viņa lauka galiņā BW. 14476. [Wegen des ū vor tautosyllabischem r wohl aus * gūrināt (vgl. li. gūrinéti "ходить мелким шагом" (сгорбившись)"); zu gūrât.]

Kļūdu labojums:
vilku... viņa = lāci... viņā

Avots: ME I, 686