izbakstît, tr.,

1) ausstechen:
acis;

2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;

3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;

4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.

Avots: ME I, 715

izbakstît, ‡ Refl. -tiês; zur Genüge stochern: izbakstījās ilgu laiku, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 433