izerbît, tr., ausreissen, zerzausen: izerbīju visu kuoku ar saknēm Serb., Bers. viņš man izerbīja matus kâ ē̦rkuli Wend. Refl. - tiês, sich zanken, in den Haaren liegen, sich abmühen: ta tad tie nu izerbījušies.

Avots: ME I, 734

izerbît,

1): (Unkraut nebst den Wurzeln) ausjäten
Smilten: vai nu izer̂bīji gan (duobi)? ‡

2) = izplêst 2: i. naudu nuo skuopuļa Smilten.

Avots: EH I, 446