izgājīgs
izgãjîgs,
1) = gaitîgs: izgājīgs izrgs C., Aps., Druw. mans brālis tāds izgājīgs, visur iet Drsth.;
2) gierig, erpicht auf etw.:
tē̦vs ļuoti izmanīgs, uz naudu izgājīgs Lautb. L. 153.
Avots: ME I, 737
1) = gaitîgs: izgājīgs izrgs C., Aps., Druw. mans brālis tāds izgājīgs, visur iet Drsth.;
2) gierig, erpicht auf etw.:
tē̦vs ļuoti izmanīgs, uz naudu izgājīgs Lautb. L. 153.
Avots: ME I, 737