izkruõguôt, izkruõgêt, tr.,

1) ausschenken, verzapfen:
alu. brūveris izkruoģēja vai visu pusmucu tukšu MWM. VII, 257;

2) verschleudern, vertun:
bet nestāsta vis, kâ savu naudu izkruoģējis Blaum. kāds savas un citu kases izkruoģē̦tājs A. XII, 653.

Avots: ME I, 755

izkruõguôt,

2): divuos mēnešuos visi milti bij izkruoguoti Seyershof. viņš izkruoguo mūsu ēdiena vistām ebenda.

Avots: EH I, 459