izkruķêt, tr., gewaltsam (eig.: mit der Krücke) hinaustreiben: ar kruķīti izkruķēju (Var.: izskruķēju) savu māsiņu tautiņās BW. 18185. ļaudis tagad slinki; viņus ne˙maz nevar pie darba izkrūķēt.

Avots: ME I, 755

izkruķêt: izkruķēja mūs nuo Kurzemes (während des Krieges) Frauenb.

Avots: EH I, 459