izmāžot

izmāžuôt, tr., verhunzen: kakti piekŗauti bij vis˙visādiem rīkiem, gan dzelžu pinekļiem, gan izmāžuotām lūškām MWM. VI, 484. Refl. - tiês,

1) [sich lächerlich machen, sich blamieren Arrasch]: kad nee̦smu tik izmāžuojies ar MWM. IX, 657. C.;

[2) zur Genüge
māžuoties].

Avots: ME I, 770