izmĩzinât (li. išmį̃žinti), fakt., harnen lassen: bē̦rnu, ein Kind abhalten. brūti izceļ nuo vāģiem vai kamanām, izmīzina tuo pie vienas skujas BW. III, 1, 12.

Avots: ME I, 773

izmĩzinât, ‡

2) "saveikt pēc saviem ieskatiem; līdz patikai nuostrādināt" Wessen: beidzuot dabūjis brāli pie siena pļaujas, tuo tad arī labi izmīzināja.

Avots: EH I, 467