izpaļât, izpaļuôt, tr., heruntermachen, tüchtig schmähen: dievs duod algu tautiešam, ka tas mani izpaļāja BW. 8364.

Avots: ME I, 778

‡ izpaļât, ‡ Refl. -tiês "izkulties (1-2)": viņš laimīgi izpaļājās nuo bakām Linden in Kurl.

Avots: EH I, 470