izpliķēt

izpliķêt, tr., tüchtig ohrfeigen, maulschellieren: izpliķēt tuo, kâ pelnījis MWM. VIII, 739. Refl. - tiês: uotreiz izpliķēties nuo tevis, daiļā, ļaujuos, ich lasse mich ohrfeigen MWM. VIII, 487.

Avots: ME I, 783