izpũlêt, tr., mit mühe erlangen, erringen: viņš izpūlēja sev daudz labumu Mar. RKr. XV, 116. tas viss man jāizpūlē tā palaidnieka dēļ Liev. Refl. - tiês, sich abmühen, sich alle erdenkliche Mühe geben: tâ viņa daž˙dažādi izpūlējās, gribē̦dama meitu zemē nuovilināt Etn. III, 79. daudzi izpūlējās un izmeklējās LP. VII, 1183.

Avots: ME I, 787

izpũlêt, ‡

2) überanstrengen, ermüden
Ahs.: kas caurām naktīm uguns gaismā lasa, tas izpūlē savas acis; ‡

3) pie lina ar tapa izpūlē̦ts Frauenb., am Flachs wurde auch viel gearbeitet;
‡

4) besprechend
(vārduojuot) auskurieren Orellen: i. dažādas vainas.

Avots: EH I, 475