izsacīt
izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,
1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;
2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;
3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;
4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.
Avots: ME I, 794
1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;
2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;
3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;
4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.
Avots: ME I, 794