izskrũvêt, tr.,

1) ausschrauben:
skrūvi;

2) kräuseln:
izskrūvē̦ti matu gali BW. 20165.

Avots: ME I, 799

izskrũvêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) ausschrauben:
skrūvē nuo satricinājuma pati izskrūvējusies;

2) eine Zeitlang, zur Genüge (vergebens) schrauben:
ieskrūvējās visi amatnieki, bet nevarēja izskrūvēt.

Avots: EH I, 480