iztecinât (li. ištêkinti), tr.,

1) gehörig laufen, abfliessen lassen, abzapfen:
ķēniņš pagalmā ruga savu zirgu iztecināt. viņš iztecinājis visu alu nuo mucas, asinis nuo iekuoduma. šķiedras, caur kuŗām iztecina pienu Konv. ¹ 781. alu iztecināt, Bier brauen LP. VI, 423; brandvīnu iztecināt, schärfen: cirvi, nazi. labi iztecināts šķē̦ps Bārda Zemes dē̦ls 116.

Avots: ME I, 816

iztecinât,

2): iztecināja ... nazi Pas. IX, 352; ‡

3) ausdrechseln
Auleja: i. vārpstītes. cibas nuo viena gabala iztecina; ‡

4) Perfektivform zu tecinât 5: vilnas dziju nevaruot i. tik smalku kâ linu šķiedru Janš. Mežv. ļ. I, 311.

Avots: EH I, 488