izvadīt
izvadît [aksl. izvoditi], tr.,
1) hinausgeleiten:
darbiniekus, ganu, kūminiekus; līķi od. miruoni uz kapiem. pate ganus izvadīju BW. 11344. nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt BW. 9568. tavus bāleliņus pa vārtiem izvadīšu 10857. vai tā man meitu duos, vai ar skruķi izvadīs 13955, 1. suns jūs salūdza, kaķe izvadīja 19285;
2) führen, lenken:
seimniecība nav izvadāma bez vīrieša galvas Niedra. gan jau dievs izvadīs visu par labu Kaudz. M. Subst. izvadītãjs, wer hinausgeleitet: miruoņu izvadītājs, der Leichenredner. viņu aizlūdza uz bērēm par izvadītāju A. XII, 589.
Avots: ME I, 823
1) hinausgeleiten:
darbiniekus, ganu, kūminiekus; līķi od. miruoni uz kapiem. pate ganus izvadīju BW. 11344. nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt BW. 9568. tavus bāleliņus pa vārtiem izvadīšu 10857. vai tā man meitu duos, vai ar skruķi izvadīs 13955, 1. suns jūs salūdza, kaķe izvadīja 19285;
2) führen, lenken:
seimniecība nav izvadāma bez vīrieša galvas Niedra. gan jau dievs izvadīs visu par labu Kaudz. M. Subst. izvadītãjs, wer hinausgeleitet: miruoņu izvadītājs, der Leichenredner. viņu aizlūdza uz bērēm par izvadītāju A. XII, 589.
Avots: ME I, 823