izvajât (li. išvajóti), tr., auseinanderjagen, vertreiben: viņš taps nuo zemes virsus izvajāts Hiob 18, 18. ņem, bāliņ, zuobentiņu, izvajā meitu zagļus! BW. 13497.

Avots: ME I, 824

izvajât: izvajāja visus Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 44).

Avots: EH I, 493