I izvirinât,

1) zur Genüge auf und zumachen:
nuoskrien savu kumeliņu, izvirina nama durvis BW. 15035. izvirināju ir pa kaimiņu pagastiem visas durvju durvis Grünh.;

2) gehörig flattern lassen, wedeln:
lapsa nekust nuo vietas, pacilā ausis, izvirina asti LP. VII, 460.

Avots: ME I, 829

II izvirinât [išvìrinti], tr., freqn. zu izvir̂t,

1) hervorquellen lassen:
kâ avuots izvirina savu ūdeni, tâ viņa izvirina savu ļaunumu Jer. 6, 7;

2) auskochen:
ēdienu.

Avots: ME I, 830