izziêdêt, intr.,

1) auf -, emporblühen:
sarkanais dābuoliņš nuo saknītes izziedēja BW. 10603;

2) aus -, verblühen, verwelken:
izziedējušas pieneņu galviņas MWM. VI, 841. tautu meitu vainadziņš izziedējis, izputējis BW. 24276. tā bija ve̦ca meitene gaŗu seju un izziedējušām acīm Latv.;

3) eine Zeitlang blühen:
savu pavasaru izziedējis, tītenītis snauž bezapziņas snaudā RKr. VII, 79.

Avots: ME I, 832

izziêdêt, ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang, zur Genüge blühen:
pamātītes izziedējušās visu vasaru Dunika. jurģinēm netīk i., kad īsa vasara Kaltenbr.;

2) "?": tādi vārdi... maz vairs kuo līdzēja, juo tie jau bija izziedējušies un aprepējušies Dünsb. Piķis un Stintis 39.

Avots: EH I, 497, 498