izzvanît, tr.,

1) ausläuten:
zvans izzvana baznīcu A. XII, 7. izzvanīja nuo dievanama draudzi MWM. VIII, 413;

2) fig., ausposaunen:
mani izzvanīja pa visiem ciemiņiem BW. 8680.

Avots: ME I, 832

izzvanît,

2): viņas visus nuoslē̦pumus izzvana tâ, ka visās malās tuos var nuoklausīties Janš. Bandavā I, 320. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge läuten:
ve̦se̦lu stundu izzvanījuos, līdz mani ielaida Libau u, a.

Avots: EH I, 498