izčabēt

izčabêt, intr., bis zum Rascheln trocknen, dürr sein: tāds izčabējušas ē̦kas, gatavas uzliesmuot kaŗu katru acumirkli Vēr. I, 63. kad tu izčabē̦tu (= izčibē̦tu)! Etn. II, 34.

Avots: ME I, 722