jēgt

jẽgt, jẽ̦dzu, jẽdzu, [jêgt 2 Ruj., Dond.] (li. jė˜gti "vermögen"), tr., verstehen, begreifen: pilns kā dublis, nejē̦dz ne˙kā nuo pasaules. viņš nevarējis ne˙kuo vairs jēgt, kur ir mājas, kur ne LP. VII, 964. mazas bēga nejē̦gdamas, kāda ve̦lna lielas bēga? BW. 13346, 45. vai tad viņš jē̦dz grāmatā lasīt Grünh. Refl. - tiês,

1) vernünftig sein:
tik daudz vajag jēgties;

2) sich bemühen
Erlaa n. U.;

3) zanken
Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Abgesehen von jēgties 3 (aus * j - ērgties? vgl. li. érgti "ударять, сдирать") zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112


jēgt

jẽgt: mit è N.-Peb., Ramkau: nejēdze ne aust, ne vērpt Ramkau. Refl. -tiês,

2): sich mühen, plagen
Lemb., Zögenhof: ar lieliem darbiem es vusu savu mūžu ešu jē̦gusēs Mahlup. vasarās es jēdzuos ar aušanu ebenda. citas jēdzās ("uzplijās"), lai braucuot līdz Freudenberg, Wolmarsh.

Avots: EH I, 563