jēmẽjs, jemand, der nimmt,

a) der Freier:
lai stāv meita vainagā, kad nav laba jēmējiņa (Var.: ņēmējiņa, jē̦mājiņa) BW. 11994;

b) der Mann, der in der Riege das gedroschene Stroh in ein besonderes Sieb
(restes) wirft: nu nāk meitu darbs pie restēm, liela, rupja, uz kājām stāvuoša sieta, kuŗā salmu jēmējs me̦t iekšā salmus, lai meitas izrestē sīkumus Etn. III, 104.

Avots: ME II, 113

jēmējs,

a): puisis jau būtu labs j. Dunika, OB:; "vedējs (kāzās)" (?) Ruhtern; ‡

c) der Schinder:
nesauca ne˙viena jēmēja, - apraka zirgu ar visu ādu Frauenb.: ‡

d) f. jē̦mē̦ja; die Frau, die während der Roggenmahd dem Mäher folgt und das geschnittene Getreide zu Garben bindet
Dunika, Frauenb., OB.: tā ir dūšīga j., kas atje̦m diviem pļāvējiem Frauenb.

Avots: EH I, 564