II kãrts (li.
kártis), - s, Gen. Pl.
kãršu,1) die Stange: es dabūju nuo muižas baļķus un kārtis. uotrā rītā kūmas brauc pakaļ uz mežu šūpuoļa kārti cirst BW. I, 194. Sprw.:
āda pār kārti, gaļa baļļā. [abi vienu kārti me̦tami.] jumiķa kārts, Stange des Dachdeckers Biel. H. 22.
apliec veselības kārti apkārt mūsu paspārnim, lege die Stange der Gesundheit um unser Obdach Tr. IV, 379, - eine Beschwörungsformel.
vistu kārts,a) die Hühnerstange,b) ein Sternbild MWM. V, 356;
2) ein Längenmass: aude̦kls desmit kārtis gaŗš C.
Zu apr. kartano "Stange" [und vielleicht - nach Petersson (s. Idg. Jahrb. IV, 214) - zu gr. χορσός· χορμός s. auch Persson Beitr. 172 und 176 f.]Avots: ME II,
202