Paplašinātā meklēšana

[IV kũliens, kūliņš, * kūlītis od. * kūlīte, ein Strauch (?): iebāž[u] galvu kūlienā (Var.: kūliņā, krūmiņā) BW. 19949, 1 var., 19951, 2. griez, griezīte, rudzīšuos, paipaliņa, kūliņā! (Var.: kūlīte) 27995, 1, kulienā (wohl mit ū zu lesen) 27995, 3 (Bd. V, S. 666). Nach Būga Liet. k. žod. CXIII zu li. kūlýnas "krūmas iš vieno kelmo išaugęs". Es fragt sich aber, ob dieses Wort - wenigstens BW. 27995 - nicht zu kũla II, 1 bewachsener Ort".]

Avots: ME II, 335, 336

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis ² Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

[* kūlīte od. kūlītis, s. kūliens

II.]

Avots: ME II, 335

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

šņukstêt U., Fest., Stelp., Wessen, Wolm., -u, -ẽju, freqn. šņukstinât Wid., (beim Weinen) schnucken, schluchzen, leise weinen: ļaudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. vīrs šņukstēja un vaimanāja Turg. Muižn. per. 43. māte neatbild, bet tikai šņukst . Purap. Kkt. 152. zē̦ns atbildēja šņukstē̦dams Kaudz. M. 24. darbinieki žē̦li šņukstināja žē̦las raudas Krišs Laksts 3. (fig.) karsti šņukstuošas ģīgas Duomas I, 281. lakstīgala tâ nedziedāja, negavilēja, nešņukstināja aiz prieka MWM. X, 323. šņukstē̦dami nuogāzīsies stiebriņi kūlītis pie kūlīša Purap. Kkt. 4. Nach Leskien Abl. 312 nebst li. šniukštúoti "schnauben" zu šņàukt; nach Berneker Wrtb. I, 391 onomatopoetisch wie d. schnucken und slav. xnykati

Avots: ME IV, 97

vistiņa,

1): auch Ramkau, Saikava; ‡

4) "jē̦(l)kulas kūlītis, ar kuo aizbāž paspārnes, lai ziemā sniegs neieput" AP.; ‡

5) "jē̦(l)kula, kuo aptin žūra tapai un sasien ar auklu" AP.

Avots: EH II, 790