I kũliêns,

1) Prügel, Schläge:
kūlienus lai viņām liek duot V Mos., 25, 3 ;

[2) = kũlums 1 Nötk., Druw. ; = labības klājiens, metiens Ziepelhof, Sessw., Mar., Laud., Schrunden, Tirs. u. a.] Zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

I kũliêns,

1): auch Orellen, Salis, Seyershof;

2): ar vienu kūlienu jau nevar nuojumt jumtu Orellen; das zu Dreschende
(metiens): jādze̦n k. nuo siltrijas piedarbā, Janš. Līgava I, 265.

Avots: EH I, 683

II kũliens,

1) der Purzelbaum ; [von einem
kūlienis: kūlieņus mest Wessen] ;

2) der kleine Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gelegt wird
[Wessen], Onikst. Vgl. kùlis

I.

Avots: ME II, 335

II kūliens, ‡

3) kūlieni "Klötzer über Lubben"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lubbendach").

Avots: EH I, 683

III kũliens, eine Art Habichte L. ; der Froschhabicht U.

Avots: ME II, 335

[IV kũliens, kūliņš, * kūlītis od. * kūlīte, ein Strauch (?): iebāž[u] galvu kūlienā (Var.: kūliņā, krūmiņā) BW. 19949, 1 var., 19951, 2. griez, griezīte, rudzīšuos, paipaliņa, kūliņā! (Var.: kūlīte) 27995, 1, kulienā (wohl mit ū zu lesen) 27995, 3 (Bd. V, S. 666). Nach Būga Liet. k. žod. CXIII zu li. kūlýnas "krūmas iš vieno kelmo išaugęs". Es fragt sich aber, ob dieses Wort - wenigstens BW. 27995 - nicht zu kũla II, 1 bewachsener Ort".]

Avots: ME II, 335, 336