kũza, kūze, ķūze, der Stock, Stab, Prügel: silā gāju kūzas griezt BW. 11336. būs viņā saulītē ar kūziņu jāstaigā 31492; 21571, 1; 23213, 1; LP. VI, 664; VII, 1286. gul man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. dē̦ls paņēma kūzi LP. VI, 451. mana ruoka, ievas ķūze, svainīt, tava muguriņa! BW. 26080, 1; 31469; Etn. II, 2; LP. V, 275; der Akk. kūzu BW. 31499. Sprw.: pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei, pflegt man von einer Klatschbase zu sagen. Aus mnd. kuse "Keule".

Avots: ME II, 339

kũza: auch (mit ù ² ) Erlaa n. FBR. XI, 10.

Avots: EH I, 685