kuza

I kuza,

1) der Kropf
[Lems.]: stārķim kuza tukša kâ stabule Grünh. baluodīti, kas tavā kuziņā (Var.: guziņā BW. 2426. kuzu kuzām,

a) haufenweise
Smilt., [Trik.];

b) über Kopf und Hals:
viņš kuzu kuzām iziet laukā. šis kuzu kuzām steidzās cauri dārzam Seib. šis tēviņš visiem pa˙priekšu kuzu kuzām pie ratiem klāt Etn.;

[2) = kurza

4, "saspiedums" Wessen. - Nebst kuzma und kuzums vohl zu av. kava- "Hocker",
s. Persson Beitr. 114 2 und Būga РФВ. LXXI, 51].

Avots: ME II, 330, 331


kuza

I kuza,

1): auch Dunika;

2): "ierauts vē̦de̦rs vē̦de̦rs un lùokā saliekta mugura" Bērzgale: sāk it kâ žņaugt viduklī pret krūtīm, rauj it kâ kuopā, "raun kuzā" Fil. mat. .174, Bērzgale.

Avots: EH I, 681


kuza

II kuza, die Haut [Bers.], das Häutchen einer Frucht, z. B. der Erbsen, Bohnen; [das Hätchen auf der Milch Wolmarshof;] die Kruste auf Wunden Burtn., Allend., Wolm. n. U. [Wohl aus liv. koza "dünner Schorf auf Wunden" resp. estn. kozo "Haut", s. Thomsen Beröringer 263. Oder aus dem Russischen (vgl. koza)?]

Avots: ME II, 331