kaî (li. kaĩ, [apr. [kai]), inflänt. für kâ, wie BW. 3359; 5032; 10961; [21161, 1; 28003, 1 u. a. Vgl. dazu Le. Gr. § 474 und Nieminen 16 und 43].

Avots: ME II, 132

kài, Dat. Sg. fem. g. von kas, st. kam: tā māsiņa vien patika, kai iet brāļi stārastiem BW. 31574 Kreutzburg. kai nuoņēmu vaiņadziņu pašā ziedu laiciņā Ahs. [kai tu iedevi savu grāmatu? Smilt. Vgl. auch Le. Gr. 398 ¹ .]

Avots: ME II, 132

kaî: auch Lubn.

Avots: EH I, 573

kài: auch Janš. Mežv. ļ. II, 305.

Avots: EH I, 573