Paplašinātā meklēšana

‡ àizkaimiņš "?"; mūsu aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28

‡ àizkairinât Lubn., verärgern, böse machen: a. suni.

Avots: EH I, 28

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

‡ àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa kāzām, tur laikam viņam būs kāda aizkaita JK.

Avots: ME I, 30

àizkaĩtîgs, erregbar, zornig. Spr.

Avots: ME I, 30

àizkaĩtinât, verärgern: ja pūķus aizkaitinuot, tad viņi atriebjuoties LP. VI, 48.

Avots: ME I, 30

‡ àizskàistiês Golg., ein wenig ergrimmen (zornig werden).

Avots: EH I, 48

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50

apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, māsiņa, kaikaru pulkā, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.

Avots: ME I, 92

apkaĩme: mūsu apkàimē ² zagļu nav Warkl.; die in der Umgegend (Nachbarschaft) wohnhaften Leute (mit ài ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 88

apkaĩme (li. apýkaimė), die Nachbarschaft, Umgegend: izgājuši visu tuvākuo apkaimi LP. VII, 296. skaņu viļņi nuobeidzas nedaudz desmitu asu apkaimē B. Vēstn.

Avots: ME I, 92

apkaĩmiẽtis, der Umwohnende, Umwohner.

Avots: ME I, 92

‡ apkaiminš, der Nachbar Ar.

Avots: EH I, 88

apkaišana = apskaišanās, der Zorn: sle̦pe̦na dāvana klusina... apkaišana Manc.

Avots: ME I, 92

apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.

Avots: EH I, 88

apkàisît, tr., bestreuen: ceļu puķēm.

Avots: ME I, 92

‡ apkàist (li. apkaĩsti),

1) ringsum glühend (rot) werden:
dzelzs ātri apkaist AP.;

2) sich ringsum entzünden:
vâts apkaitusi Trik. acs apkaitusi (apkaisusi) Fest.

Avots: EH I, 88

‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88

‡ II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.

Avots: EH I, 88

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92

‡ apluokainis, Adv., auf Umwegen, mit Umschweifen, indirekt: kādu vārdu tâ apluokainis uz tuo pusi minēt Janš. Dzimtene ² III, 149.

Avots: EH I, 100

‡ apluokaîns, = aplinks: apluokainā valuodā izsacītais bildinājums Janš. Dzimtene ² II, 462. apluokainu... apluokainu... vaicājunu Mežv. ļ. II. 14.

Avots: EH I, 100

‡ apskaĩdrĩba,* die Verklärung: viņu piepildīja tāda brīnumaina iekšēja a. Veselis Dienas krusts, S. 65.

Avots: EH I, 112

apskaidruôt, erleuchten: schon LLD. II, 13.

Avots: EH I, 112

apskaĩdruôt, tr., erhellen, erleuchten, verklären: lai dievs viņa prātu apskaidruo. apskaidruotas miesas. viņas sejā redzēja apskaidruotu mieru MWM. IX, 357. Refl. apskaidruoties, heiter, klar, wolkenrein werden: vaigs jauki apskaidruojās priekā un laimībā Kaudz. M. debess apskaidruojās.

Avots: ME I, 120

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121

apskàitît, ‡

2) (eine ganze Anzahl von Büchern) durchlesen:
a. visas knīgas Nidden.

Avots: EH I, 112

apskàitît [li. apskaitýti], tr., berechnen, zählen: naudu, savus izde̦vumus Bers.

Avots: ME I, 121

apskaits, die Berechnung, Rechnung: viņš bija savās cerībās un apskaituos vīlies A. XVIII, 247.

Avots: ME I, 121

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

asakaîns, [auch asakuôts und asakuojs BW. 34556], grätig, voller Gräten: asakaina zivs.

Avots: ME I, 142

‡ atkailuôt,* entblössen: a. ruokas un ple̦cus Jaun. Ziņas v. 11. März 1929.

Avots: EH I, 145

‡ atkaisît, (bis zu einer gewissen Stelle) herstreuen: skujas (smiltis) atkaisītas līdz durīm.

Avots: EH I, 145

‡ atkàist ² (li. atkaĩsti) Oknist, sich erwärmen: nu tu esi diezgan atkaitusi pie plīts.

Avots: EH I, 145

[atkait, wieder: infl. jis otkait soka Zb. XVIII, 277; ähnlich 283 u. a. Zu li. ãtkaitas "перемѣна", keĩsti "wechseln", le. sits.]

Avots: ME I, 163

atkaitêt: rächen, mit Bösem entgelten Ahs.: pagaidi tik! es tev tuo atkaitēšu.

Avots: EH I, 145

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atskaidinât, ‡

2) = atšķaîdît Für. I (unter skaidināt).

Avots: EH I, 165

atskaidinât, abspannen, das Holz verdünnen L.

Avots: ME I, 191

atskaîdît [li. atskáidyti], f. das jetzt gebräuchliche atšķaidît Smilt., U.

Avots: ME I, 191

‡ atskaidrêtiês,

1) sich aufklären (vom Himmel), sich entwölken
PS., Sessw. u. a.;

2) = izskaĩdruôtiês: nācām tūliņ ... a. Janš. Precību viesulis 76.

Avots: EH I, 165

atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.

Kļūdu labojums:
974 = 964

Avots: ME I, 191

atskàistiês, sich satt ärgern: A. skaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 191

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

atskàits,

1) das Hersagen;

2) der Abzug, die Abrechnung.

Avots: ME I, 191

‡ atšļukaîns, schlecht (los)gezwirnt NB.: atšļukaina dzīve.

Avots: EH I, 174

aũkaîns: sirds . . , aukaiņi pukst Janš. Maiga 25 (ähnlich Mežv. ļ. II, 278).

Avots: EH I, 186

aũkaîns, stürmisch: aukains laiks LP. VII, 99; aukaina ziema, jūŗa; auch aukaina sapulce B. Vēstn.

Avots: ME I, 221

‡ bakaine Kaltenbr., ein Huhn, das zu beiden Seiten des Kopfes bartähnliche Federbüschel (baki) hat.

Avots: EH I, 199

‡ baķaîns, viele baķi enthaltend (?): uz baķainiem ve̦zumiem Ezeriņš Leijerkaste I, 205.

Avots: EH I, 200

bakaîns, pockennarbig: ģīmis; s. pakains und bakas.

Avots: ME I, 252

‡ be̦kainis "?": kad meitas gāja aitu kūtī mēģināt savu laimi, Lūsiņa nuoķēra tuo be̦kaini Janš. Bandavā II, 404.

Avots: EH I, 212

be̦kaîns âzis: der Mond (im Ratsel) nach BielU. Von M. Niedermann IMM. 1924 II, 207 in der im Wrtb. gegebenen Bed. ("meckernd') mit poln. bek "die Stimme eines Widders oder Bockes" zusammengestellt.

Avots: EH I, 212

be̦kaîns: b. dzis Biel. R. 135; nach Bielenstein bedeute es: meckern; stämmig (in der letzten Bedeutung werde es auch von Menschen gebraucht). Cf. bakans.

Avots: ME I, 278

bezkruñkains, -aiņš, keine Runzeln habend, runhellos: bezkrunkaiņa āda, piere.

Avots: ME I, 284

[bir̂zakains C., = birze̦ns.]

Avots: ME I, 299

blaiskains, fleckig: dabūjis tādu sitienu, ka viss vaigs blaiskains Naud.

Avots: ME I, 307

I blakains, fehlerhaft (vom Gewebe): cilpaiņi, blakaiņi tautmeitas dvieļi BW. 25474.

Avots: ME I, 308

[II blakains od. blakuots Bers., fleckig.]

Avots: ME I, 308

blakais, blakējais A. XIV, 2, 72, nebenan befindlich, benachbart: viņa iegāja Klāras istabā, kad šī blakajā pat˙laban sēdēja pie klavierēm * Kaln. Uoz. 61.

Avots: ME I, 308

‡ blankainis Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19, eine Rolie zum Getreidedreschen.

Avots: EH I, 226

blankains, fleckig LD. n. U.

Avots: ME I, 309

‡ bleķaîns Warkl. bleķans Salis, bleķe̦ns (mit e, aus ai?) Seyershof, fleckig.

Avots: EH I, 228

brakainīši (unter brakaraiņi): BW. 28605, 2 var.

Avots: EH I, 236

braukainītis, der Protz, der Polterer [?]: brāļi mani braukainīši (Var.: brakalaiņi, s. dies) BW. 3860; vgl brauks, braukš, braukšķēt.

Avots: ME I, 325

če̦kains, traubenartig, voller Trauben Preip. 36.

Avots: ME I, 409

ciekai, wieviel, wie weit davon, dass; beinahe, fast: mūs(u) māsiņa dze̦ltainīte ciekai (Var.: tikai) līdz neaizgāja BW. 598. [ciekai mani sāmu meitas par kundziņu nenuosauca Mag. VIII, Nr. 2744. - ciekai besteht eigentlich aus ciek und kai ("wie").]

Avots: ME I, 392

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380

cikais: cikuo reizi jau nu ej? AP.

Avots: EH I, 269

cikais, der Wievielte.

Avots: ME I, 380

‡ činkains Druw., reich an kleinen Hümpeln.

Avots: EH I, 290

čirkains: auch Serbigal n. FBR. IV, 52.

Avots: EH I, 291

čir̃kains, lockig Smilt.: č. galva Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 414

‡ cùciškai ² Kaltenbr., Adv., schweinisch, schmutzig: jis dzīvuo par daudz c.

Avots: EH I, 280

cũkainis, bittere Kreuzblume, polygala amara L. (Lös. n. RKr. III, 72); [auch cūkaine].

Avots: ME I, 398

‡ čùluskais ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein Lette aus Liv- oder Kurland? Vgl. ķūtis 3.

Avots: EH I, 298

daiļskaists, wunderschön, graziös und schön: daiļskaistā mantniece MWM. VIII, 86.

Avots: ME I, 431

‡ *dakainis "?": rudzus kuļ ar spriguļiem, bet vasarāju ar dakaini vien Janš. Mežv. ļ. I, 19. nuosedās uz dakaiņa galu II, 305. iejūdzis četri zirgi katru savā dakainī Līgava I, 267.

Avots: EH I, 303

[dakaisît Drsth., hinzustreuen.]

Avots: ME I, 433

‡ daũdzskaitlība* M. 246, das Zahlreichsein, r. многочисленность.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzskaitlîgs* M. 246, zahlreich, r. многочисленный.

Avots: EH I, 310

daũdzskaitlinieks, ein Plurale tantum.

Avots: ME I, 444

daũdzskaitlis, der Plural, die Mehrzahl: daudzskaitlinieki ir tādi vārdi, kas lietuojami tikai daudzskaitlī.

Avots: ME I, 444

dē̦kainis ,* der Abenteurer.

Avots: ME I, 462

dē̦kains, abentauerlich: un man tas izlikās tik juocīgi un savādi un gandrīz dē̦kaini.

Avots: ME I, 462

dìekai ² (unter dìeks ² I), ‡

2) müssig
Auleja: d. sēdēt.

Avots: EH I, 326

divskaitlis ,* der Dual.

Avots: ME I, 473

‡ draņķains laiks Warkl., = draņķa laiks (unter draņ̃ķis 5).

Avots: EH I, 329

driskaîns, zerlumpt, zerfetzt, schludrig: driskainas drēbes.

Avots: ME I, 500

drùmskains ^2, verbröckelt Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 504

druñkaîns, trübe, unrein: drunkains ūdens nede̦r dzeršanai Dond.

Avots: ME I, 504

‡ dūkainbē̦rs BW. 30101 var., = dũkanbẽ̦rs.

Avots: EH I, 346

dūkainis, dùkainis ² [Kl.], der gelbe Fuchs, gelbes Pferd mit schwarzer Mähne: es se̦gluošu dūkainīti BW. 13833. [dūkains zirgs L., ein Schweissfuchs; dūkaina (pe̦lē̦ka) guovs.]

Avots: ME I, 525

dumakaîns, nebelig, regnerisch: d. laiks.

Avots: ME I, 514

dũmakaîns,

1): auch Golg.;

2): d. laiks auch (mit ũ) Sermus, (mit ù ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 347

dũmakaîns, dũmakājs, [dūmakuots Austriņš M. Z. 17.].

1) von Höhenrauch erfüllt:
dūmakains gaiss ir uz jauku laiku;

2) räucherig, schwül:
dūmakains laiks. gaiss nebij skaidrs. bet dūmakains jeb ar bulu apklāts Kaudz. M.;

3) rauchfarben:
kas tur gāja pa kalniņu dūmakainu paltraciņu Naud. [In der Bed. 1 u. 2 für Kalz. dùmākains ² angegeben.]

Avots: ME I, 527

dunkaîns BW. 637 var., = dūņains, schlammig.

Avots: ME I, 517

ìekailêtiês,

1) = iegailēties: uogles nuo jauna iekailējās R. Av., [Schujen, Palzmar;

2) "iedegties dusmās" Palzmar].

Avots: ME II, 23

ìekaĩrinât,

1) durch Necken und anderes Reizen empfindlich, böse, bisig machen;

2) reizen.

Avots: ME II, 23

ìekaisîgs "entzündlich (von Wunden)."

Avots: ME II, 23

‡ ìekaisinât, erglühen machen, entzünden: (fig.) sirdis ... aizgrābt un uz kaŗu ie. Kronw. Kopoti raksti un runas 132.

Avots: EH I, 517

ìekaisît, hineinstreuen: sē̦klu Kundziņ Ve̦cais Stenders 34.

Avots: ME II, 23

[ìekaislinât MSil. u. a. "leidenschaftlich machen; eine Leidenschaft einflössen.]

Avots: ME II, 23, 24

ìekaist, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ereifern, erregen
Erlaa, Jürg., Ramkau, Schibbenhof: kāršu spēlē nedrīkst ie. Jürg.; "in Leidenschaft geraten" Viļāni; ie. uz kaut kuo, Verlangen nach etwas verspüren Schibbenhof;

2) "iedegties": tas gan bieži viņam iekaitās prātā, ka... Austriņš Nopūtas vējā 66;

3) in Zorn geraten, zornig werden
Dünab., Makašēni, Rugāji, (prt. -tuôs ) Sessw., (prt. -suôs) Ermes, Jürg., Līvāni.

Avots: EH I, 517

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

ìekaitêt, ‡ Refl. -tiês (III p. prs. iekaîtas ² Lesten n. FBR. XV, 30),

1) anfangen
zu kaĩtêt Siuxt: ja tam kas iekaĩtēsies, tad jau lielā vaidēšana;

2) anfangen zu kàitêt ² II Bērzgale: bē̦rns ir labi iekaitējies; nu būs miers.

Avots: EH I, 517

[ìekaitêt, erhitzen: iek. dzelzi Sissegal, Bers., Sassau.]

Avots: ME II, 24

ìekaĩtinât,

1): auch AP., Dunika; Salis, Seyershof: ie. vērsi.

Avots: EH I, 517

ìekaĩtinât,

1) erzürnen, zum Zorne reizen
U.;

2) verlocken:
kas mūsu bāliņu iekaitināja? (Var.: ieviļināja) Anniņas saldie ābuoliņi BW. 21991.

Avots: ME II, 24

ìekaitît, erzürnen: kâ iekaitīts zvē̦rs metās uz dedzinātāju Alm.

Avots: ME II, 24

ieluokaîns, mit ieluoki versehen, geschmückt: ieluokaina villainīte augumiņa vedējam LP. VII, 402; BW. 7646; 4538. ieluokaina brāļa māsa 17071; 18279.

Avots: ME II, 41

ìeskaĩdruôt, tr., erklären, klar machen: meitenei viņa ne˙kā nevarēja ieskaidruot A. XVII, 578.

Avots: ME II, 64

ìeskàistiês, auch ìeskàist Spr., zornig, böse werden: par tuo zirnēklis ieskaities vēl vairāk Etn. II, 176.

Avots: ME II, 64

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86

[ieve̦lkains kuoks U., schieffaseriges Holz.]

Avots: ME II, 87

izkaîde̦ns, zerstreut: izklaide̦ns cilvē̦ks Dr.

Kļūdu labojums:
izkaidens = izklaidens

Avots: ME I, 751

izkaisãm (Instr. Pl.), izkaisu, zerstreuen: kumeliņš manas lietas izkaisīja BW. 29929. vienu sauju (riekstu) izkaisīju 13420, 2. savas meitas pa celiņu izkaisīj[u]ši 20954. istabu (ar) smiltīm, puķēm izkaisījām, viesus gaidīdami;

[2) aboriteren:
izkaisīja kâ vista N. - Autz n. U.].

Avots: ME I, 746

‡ izkaisinât, zerstreuen: dumpinieku barus i. Pēt. Av. II, 48.

Avots: EH I, 452

izkàisît,

1): istabas izkaisījis ar naudu Pas. Xll, 73; ‡

3) verschwenden
BielU. ‡ Refl. -tiês, sich zerstreuen Dunika u. a.: ve̦zums tâ jāsasien, lai siens neizkaisās pa ceļu Jürg. u. a. mieži, izkaisāties un uzaudziet! Pas. III, 165.

Avots: EH I, 452

izkaišu, izkaišus, nicht zusammenhängend, verstreut: izkaišus pluostuošana. vējš izkaišu pluostus bieži vien izdze̦nā pa visu upi. zaldātus ievietuo izkaišus iedzīvuotāju starpā B. Vēstn.

Avots: ME I, 746

izkàitêtiês, ‡

2) eine Zeitlang (zur Genüge) sich am Ofen wärmen, erhitzen
(mit ài ² ) Oknist.

Avots: EH I, 452

izkàitêtiês, nach Herzenslust, zur Genüge tändeln, spielen: viņas vēl jauniņas, lai vēl izkaitējas ar puišiem A. XVI, 317.

Avots: ME I, 746

izkaĩtinât, tr., abärgern: vīru, sievu.

Avots: ME I, 746

izskaĩdruôt, tr., erklären, erläutern, deutlich machen: dažādus jautājumus. tam izskaidruojis, ka... LP. VII, 483. Refl. - tiês, sich er -, aufklären, klar werden, sich erweisen: es netikšu pie izdevības izskaidruoties Vēr. II, 568. visi drīz izskaidruosies. Subst. izskaĩdruõjums, die Erklärung, Erläuterung; izskaĩdruôtãjs, der Erklärer.

Avots: ME I, 797

izskàistiês, zur Genüge, längere Zeit grollen: Antuons skaitās, izskaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 797

‡ izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479

‡ izskaistît, säubern, Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 479

izskàitît, ‡

3) durchlesen
(mit -êt ) Kaltenbr.: i. grāmatu.

Avots: EH I, 479

izskàitît (li. išskaitýti), tr.,

1) aus -, durchählen:
kas var zvaigznes izskaitīt? BW. 38. kas skujiņas izskaitīja, tas lai mani bildināja 14983. Sprw.: vilks ņe̦m arī nuoskaitītā;

2) hersagen:
tē̦vureizi, pātarus. tad ta nu izskaitīja pātarus! Das war eine schöne Gardinenpredigt! Refl. - tiês, zur GEnüge zählen, hersagen: varēs kādu dienu pātaru izskaitīties Vēr. II, 902.

Kļūdu labojums:
nuoskaitītā = nuo izskaitītā

Avots: ME I, 797

‡ juõkainĩba Veselis Saules kaps. 7, die Spasshaftigkeit.

Avots: EH I, 570

juõkaîns: man tâ juokaiņi, mir ist so sonderbar Siuxt. paliek juokaini ap dūšu Sonnaxt.

Avots: EH I, 570

juõkaîns, spasshaft, komisch: juokaina valuoda Siuxt. tas izklausās juokaini Drsth.

Avots: ME II, 126

jukaîmi, mit Spreu gemengtes Stroh, Mengstroh Mar. n. RKr. XVII, 135. [Vgl. Le. Gr. 248.]

Avots: ME II, 116

kaî: auch Lubn.

Avots: EH I, 573

kài: auch Janš. Mežv. ļ. II, 305.

Avots: EH I, 573

kài, Dat. Sg. fem. g. von kas, st. kam: tā māsiņa vien patika, kai iet brāļi stārastiem BW. 31574 Kreutzburg. kai nuoņēmu vaiņadziņu pašā ziedu laiciņā Ahs. [kai tu iedevi savu grāmatu? Smilt. Vgl. auch Le. Gr. 398 ¹ .]

Avots: ME II, 132

kaî (li. kaĩ, [apr. [kai]), inflänt. für kâ, wie BW. 3359; 5032; 10961; [21161, 1; 28003, 1 u. a. Vgl. dazu Le. Gr. § 474 und Nieminen 16 und 43].

Avots: ME II, 132

‡ kàibala ² Meselau "slikta ķēve".

Avots: EH I, 573

kaibt, intr., aushalten: [viņš ilgi vairs nekàibs od. nekàips (Wolm. n. A. Ābele, die nur diese Futurform kennt; vgl. kaipt.) pārve̦lkamie man vairs ilgi nekaibs A. XIV, 2, 195. [Vgl. die gleichbed. kaip und ciept "aushalten".]

Avots: ME II, 132

[kaicins "jem., der laut zu lachen pflegt" Warkh.]

Avots: ME II, 131

kàicums ² , ‡

2) kaîcums, in der Verbind. gaŗš kâ k., von einem sehr langen Menschen gesagt
Salwen.

Avots: EH I, 573

kàicums ² , ein Springsfild, ein Unruhiger Bers.

Avots: ME II, 132

kaîds: auch Lubn.

Avots: EH I, 573

kaids, infl., für kâds BW. 15822, 4; [s. auch Le. Gr. § 383].

Avots: ME II, 132

kaĩgalis: auch Blieden n. FBR. XVI, 99, Orellen n. FBR. Xl, 40, Ahs., Salisb., Seyershof, Trik., kaĩgals Puhren n. FBR. XIV, 46.

Avots: EH I, 573

kaĩgalis [Wolm., Wandsen], kaîgals ² Kand., auch kaigāle Spiess n. U., statt kãjgals, kãjgalis, das Fussende BW. 1575; 23278, 1.

Avots: ME II, 132

kaĩja: nebrēc, kaij[a], nesauc, kaij[a]! tavi bē̦rni jūrmalā BW. 2489.

Avots: EH I, 573

kaĩja C., [Salis., Selg., Dond., Wandsen, Dunika], kaîja ² Kand., die Sturmmöve (larus canus). [Wohl eher entlehnt aus einer livischen dem finn. kaija entsprechenden Form als eine dovon unabhängig entstandene onomatopoetische Bildung; vgl. auch Thomsen Beröringer 255 f.]

Avots: ME II, 132

kaijgāle, Bürgermeisters Möve (larus glaucus) RKr. VIII, 100. [Wohl aus kaija tahm. + gâla "galva".]

Avots: ME II, 132

kaika,

1): Schimpfname für einen "schwachen" Menschen od. ein solches Tier
(mit aî ² ) AP.; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein mannstolles Frauenzimmer
(mit aî ² ) Seyershof: tā ir gan k. - ar visiem vīriešiem iet, kas priekšā pagadās; ‡

4) ein ungenügend (zu dünn) angekleideter Mensch
(mit. aî ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: ej, ej kâ k. tik saltā laikā, kame̦r vēl sasalsi! Gr.-Buschh.; ‡

5) "nabags" (mit aî ) Golg.: tu esi gatavais k˙!

Avots: EH I, 573, 574

kaika,

1) [kaîks ² Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka ² Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]

2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka ² "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]

Avots: ME II, 132

‡ *kaikalis "?": rīt mani aizve[dī]s kaikaļa (Var.: ielāpu) dē̦lam BW. 6662 var. Nach Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 198 ist k. "ein armer Mensch, Habenichts".

Avots: EH I, 574

kaîkara ² "plušķis" [ein Zerlumpter?]: nesēdi kaikaru pulkā! tur tevi kaikaras apkaikarās Ranken n. RKr. XVI, 116. kaikaras māsiņas panāksti BW. 20434. Vgl. kaikaris.

Avots: ME II, 132

kaikaraîns,

1) zottig
U., = kākarains;

2) stümperhaft
Wid.

Avots: ME II, 132

‡ *kaikarât, zu erschliessen aus apkaikarât.

Avots: EH I, 574

‡ kaîkarêtiês ² NB. "?": kuo tu te man līdz kaikarēsies, - paliec labāk mājās! Wohl zu li. kaikarinė´ti "sich mühsam fortschleppen".

Avots: EH I, 574

kaîkaris ² , [kaikars],

1) ein Zerlumpter, Zottiger, der Lump, ein Habennichts:
nu tevi meklē kaikaru [oder zum nom. s. kaikara?] draudzene BW. 18927 [Schrunden]. trīs tautu kaikari me̦klē̦tāji 18926 [Alschw.];

2) ein Springinsfeld, ein Unbändiger
Kand.;

3) ein Stümper
L.;

4) eine Art Pferd; eine Schindmähre
U.;

5) kaikars "ein magerer Mensch; ein harter Mensch"
A. XV, 2, 237. -[kaikaris 1 ist nebst kaikara wohl als eine reduplizierte Bildung zu kākari, kakari, kankari (vgl. auch ceceris II), serb. koko`rav "struppig" u. a. zu stellen (vgl. Berneker Wrtb. I, 540). Dagegen kaikaris 2, 3 und 5 ist wohl zu kaika gehörig, während die Zugehörigkeit von kaikaris 4 zweifelhaft bleibt.]

Avots: ME II, 132

kaikaruôt "pfuschen, sudeln" Wid.; zu kaikaris 3.]

Avots: ME II, 132

kaikars (unter kaîkaris ² ),

2): "draiska, gaŗiem, izstīdzējušiem luocekļiem pusaudzis" Kurmene;

4): nuo tā zirga ne˙kāda labuma, kas tāds kaîkars ² (ist sehr mager)
NB.; ‡

6) "cilvē̦ks, kas netiek līdz uotram ne darbuos, ne arī iešanā" (kaîkars ² ) NB. Vgl. dazu auch Būga Tiž. I, 403.

Avots: EH I, 574

[kaĩkât "sitzend wiederholt mit dem Kopf nicken": kad piedzēris braucuot nevar stingri nuosēdēt, bet klanās, saka: "viņš kaikā" Walgalen.]

Avots: ME II, 132, 133

‡ kaîks -Borchow " ?": taids kai ve̦lna k.

Avots: EH I, 574

kaikslis "ein rechthaberischer, eigensinniger Mensch" Tirsen.]

Avots: ME II, 133

kaikt, "quienen, stümpern" L.; "verzehren (wohl: sich verzehenren) Bergm." U. [Vgl. kaika.]

Avots: ME II, 133

‡ *kaîlâda ² , in der Verbind. kaîlâd[as] ² (od. -d[u]?) kažuociņš Salis, ein kurzer Pelz aus gegerbten Fellen ohne Bezug.

Avots: EH I, 574

‡. kaîlans ² Salis "it kâ kails": viena puse audeklim tāda kâ kailana.

Avots: EH I, 574

kaîlatne [Fest.],

1) die äusserste Entblössung, Armut
Oppek. n. U. (eigentl. das Kahlsein);

2) eine kahle, unbewachsene Stelle:
luopus viņš izdzinis kailatnē Bers.

Avots: ME II, 133

I kaĩle: auch Kaugurciems; ein scheibenförmig zusammengerolltes Tau (mit aî ² ) Salis.

Avots: EH I, 574

I kaĩle, ein 120 Faden langer Strick zum Ziehen des grossen Zugnetzes: kam pietrūka zveju virves, tas tur kailes darināja; simtu gadu tās kailītes nuo liepiņas darinātas BW. 30918 Dubbeln; ein dem Flossholz vorgezogenes Tau Annenburg. [Zu ceinis, li. káinioti "plątać"?]

Avots: ME II, 133

II kaile ,* eine kahle Fläche: uz cietzemes smilšainās kailes Asp. Z. klēp. 40.

Avots: ME II, 133

[kailenis, ein Schafspelz ohne Überzug Ahswikken.]

Avots: ME II, 133

kaĩlêt, ‡

3) ein Tau scheibenförmig zusammenrollen
(mit aî ² ) Salis.

Avots: EH I, 574

kaĩlêt, - ẽju,

1) ein Tau dem Flossholz vorziehen Annenburg; [(ein Tau auf einer horizontalen Holzstange) aufringelnd aushängen
Magnushof.]

Avots: ME II, 133

[I kailêtiês, nackt sein Wid.]

Avots: ME II, 133

II kailêtiês, -ẽjuos, [verglühen, gailēties Wid.]: mē̦sli caur kailēšanuos saulē zaudē daudz nuo sava labuma Balss. [Dieses kail - vielleicht kontaminiert aus gail - und kait - (in kaitēt "durchglühen").]

Avots: ME II, 133

kailîba, die Nacktheit Karls.

Avots: ME II, 133

I kailis, ein Schafsfell zum Pelz; ein abgetragener Pelz Wid. [Nebst li. káilis "ein Tierfell" vielleicht zu kails "kahl".]

Avots: ME II, 133

[II kaîlis ² Salis, = kaĩle I.]

Avots: ME II, 133

kailkuoks "Blindholz".

Avots: ME II, 133

kaîls: kaîls ² auch Orellen, Salisb., kails auch Schlehk n. FBR. VII, 36, Ahs., Zabeln; unbekannt auch in Alswig, Bērzgale, Dunika, Kalnemois, Kalupe, Pededze, Prl., Rutzau, Saikava, Sonnaxt; ‡

3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.

Avots: EH I, 574

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

kaîlsala Smilt., kaîlsals Mar., kailsalis, kaîsala AP., Bers.: rudenī zeme sasalusi kailsalā JU. tagad salst kailsalām, es ist jetzt Kahlfrost. zeme sprē̦gāja kailsatī Laiviņš.

Avots: ME II, 133

kaîlums, die Blösse, Nacktheit.

Avots: ME II, 133

kaîlvêderis: Demin. nom. plur. kailvẽderīši BW. 25255, 4 var.

Avots: EH I, 574

kaîlvêderis od. kaîlvê̦dars, ein Bettelarmer, eig. ein Kahlbäuchiger: kuopā, kuopā, kailvē̦dari BW. 28255, 1.

Avots: ME II, 133

‡ kaimāksis, wer viel zu essen pflegt Bērzgale.

Avots: EH I, 574

‡ kaimene Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 242, die Nachbarin: k., pušenìece BW. 3692, 1. manu mīļu kaimanīti (mit a aus e; könnte auch zu einem nom. *kaimenītis gehören) 19721 var. (aus Hoppenhof).

Avots: EH I, 574

‡ kaimenē (loc. s.) Diet., = kaimiņuos.

Avots: EH I, 574

‡ kaimeniece BW. 916, 1, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

‡ kaimeņiene BWp. 445, 4, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

kaimiņa (unter kaimiņš): auch Pas. IX, 501 (aus Lettg.; hier vielleicht mit -ņa aus -ne).

Avots: EH I, 574

‡ kaimine Warkl., die Nachbarin. kaiminis (unter kaĩmiņš): auch (mit ài ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, 77, Oknist n. FBR. XV, 175, Auleja, Warkl., Demin. voc. s. kaiminīt BW. 30580, 3, nom. plur. kaiminīši 19680; kaiminīši Lixna, die Nachbarsleute.

Avots: EH I, 574

‡ kàiminîca ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Oknist n. FBR. XV, 176, Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, Līvāni, (mit ai ) Wessen n. FBR. X1II, 88, Ulanowska Łotysze 62, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

kaĩmiņš: ai kaimiņ, nāburdziņ! BW. 445, 3. dzīvuo labi ... ar visiem kaimiņiem! 11743. tuvējuos kaimiņuos 22423. tālajuos kaimiņuos 12442, 9. "auch kaiminiece BW. 916, 3692," ME. II, 133 zu streichen.

Avots: EH I, 574

kaĩmiņš, [kaiminis L.], f. [kaimiņa Glück II Mos. 3, 22, Ruth 4, 17], kaĩmiņiẽne od. - ņene, - niẽte, [kaĩmĩte Gr. - Essern, Ahswikken, Ober - u. N. - Bartau, Rutzau], kaiminīša, kaimenīša BW. 32878, auch kaiminiece BW. 916, 3692, 14611, 6, der Bewohner desselben Dorfes, der Nachbar: Sprw. labāk labs kaimiņš, nekâ slikts draugs. kaimiņuos, in der Nachbarschaft. dieva kaimiņš, ein Betbruder, Pietist, harmloser Mensch Seew., n. U. Mit kaimiņš wird in Lettg., Bers., Nötk., AP. der Jude bezeichnet: kaimiņš nāk, kuo nu pirksim? Bers. [Nebst li. kaimýnas "Nachbar" zu ciemiņš, ciems (s. dies).]

Avots: ME II, 133

‡ kaĩmitene Stenden, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

I kaipt,

2): stützen
Mag VI, 49.

Avots: EH I, 574

I kaipt, - stu, - u, intr.,

1) gedeihen, aushalten
[vgl. kaibt]: kas pie tā iekš bē̦dām ķeŗas, tas nezūd, tas kaipst un tveŗas GL.;

[2) "sich stützen, anhalten:
viņš iekrita upē un, nevarē̦dams izrāpties nuo ūdens stāvā krasta dēļ, kaipās pie kuokiem Odensee. [Nebst aizcipt und (?) cì ept I ₂ wohl zu r. цѣпь "Kette", цѣпкiй "gut kletternd", klruss. ćipľaty śa "sich fest an etwas klammern"; s. Berneker Wrtb. I, 126.]

Avots: ME II, 133, 134

II kaîpt ² (li. kaĩpti "хирѣть, чахнуть, издыхать"), lange warten, nīkt: man visu dienu bij jākaipst laukā, tāpēc e̦smu sasalis Dond. saimnieks dzīvuo pa kruogu, saimniece ar zirgiem kaipst laukā Dond. iznāca liela kaipšana Dond. - Zu li. keĩpti "exspirare".

Avots: ME II, 134

kaire, der Reiz, die Neigung: prāti gurst zem... kairēm JR. IV, 62. Der Plur. kaires, Streitigkeiten, Hader, Zerwürfinis: viņš pacēlās le̦pni pār visām kairēm un piemānītām cerībām Bers.

Avots: ME II, 134

kairêklis ,* das Reizmittel: bez kāda kairēkļa Asp. viens un tas pats kairēklis uzbudina vairākus jūtekļus MWM. VIII, 715.

Avots: ME II, 134

kaĩrestĩba, die Reizbarkeit: tas muodina slimīgu jūtelību un kairestību Latv.

Avots: ME II, 134

kaĩrêt, [kaîrêt Kr.], - ẽju, tr., drillen L., reizen, necken: man iekšas kairē, de̦g un svilst Brig. Refl. - tiês,

1) [kaĩrêties, sich necken
Ruj.]; spielen, tändeln: upe kairējas ar puķītēm un ziediņiem;

2) sich wehren:
žīds kairējas ar suņiem Bers.;

3) streiten, mit einander unzufrieden sein
Ar.

Avots: ME II, 134

kaĩrîgs ,*

1) reizbar:
muokas... viņu padarīja jūtelīgu un kairīgu RKr. XII, 409;

2) reizend:
tā nebija vairs viņa, zemes veidā kairīgā Asp. Adv. kairīgi: ķirsis kairīgi pret pļavu sniedzas Rainis Gal s un sākums 41.

Avots: ME II, 134

kaĩrîgums ,* das Reizende: jaunības kairīgums Alm.

Avots: ME II, 134

kaĩrinât: mit ài ² Oknist, Warkl.,

1): k. ("kārdināt") ar ābeli (Apfel)
Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) spielen ("ruotaļāties") Auleja (mit ài ² ).

Avots: EH I, 574

kaĩrinât [C., Arrasch, Trik., Ruj., Bauske, Gr. - Essern, kaîrinât Kl., kaîrinât ² Salis., Selg., Lautb.], tr.,

1) reizen, necken, ärgern:
kuo mātei meitas dara? tautas vien kairināju (Var.: karināja) BW. 1952. trešu (vaiņagu) tautas kairināju (Var.: karināju), mit dem dritten Kranz neckte ich die Freier 5799. nekairinu (nekarinu) svešus ļaudis 6085. tē̦vs ar māti mīļi guļ, manu sirdi kairināja 11514. ragana nuo augšas viņus kairina LP. VII, 568;

[2) "bē̦rnam laiku kavēt, mierināt" Wessen]. Refl. - tiês, sich necken, tändeln:
ņem ņe̦mdams, tautu dē̦ls, kuo tik ilgi kairinies? BW. 6018. Subst. kaĩrinãjums, der Reiz: kājas nesaraujas it ne˙kādiem ārējiem kairinājumiem Vēr. II, 42. [Wie analog li. káirinti "zergen" (zu kìrinti) wohl eine Neubildung (statt karināt); vgl. Būga KZ. LII, 266.]

Avots: ME II, 134

I kairs,* ‡ Subst. kairums Deglavs Rīga II 1, 503, der Reiz: viņai trūkst jaunības svaiguma un kairuma Burtnieks 1934, S. 325.

Avots: EH I, 574

I kairs ,*

1) leidenschaftlich, gierig:
ar˙vienu kairāk, immer leidenschaftlicher;

2) reizend:
mieg pirmā miegā meiča kairi skaista Plūd. zē̦ns dzēra vēl skūpstus nuo kairās meitenes Stari I, 145. pilnīgi nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89.

Avots: ME II, 134

II kàirs ^2: auch Bērzgale; mit "aî" Kalupe, Warkl.; par kairuo ausi Pas. VI, 388 (aus Welonen).

Avots: EH I, 574

II kàirs ² [Warkl.(li. kaĩras)], link BW. 15467, 9: [nuo visām partijām, labā un kairā spārna L. W. 1921, No 45, 2. kairuo kāju kratīdama BW. V, S. 456, No 718, 3 (inflänt.). - Aus * krair(a)s; vgl. ķeiris, kreilis, kreiss.]

Avots: ME II, 134

kaîsala PS., AP., Bers., für kaîlsala.

Avots: ME II, 134

‡ kaîsals Trik., kaîse̦ls Erlaa, Plur. kaîse̦li ebenda, = kaîlsa1a: šur vai tur pabrauc kaise̦luos par tuo sarmu Erlaa.

Avots: EH I, 574

kàise̦kls ² Mar. n. RKr. XV, 117 (hier mit hochle. a aus e̦), kaiseles Karls., die Streu.

Avots: ME II, 134

kaîšelis ² : "ein schlecht gelungenes Gebäck (z. B. schliefiges Brot)" Kurs: (mit ai).

Avots: EH I, 575

[kaîšelis ² Gr. - Essern "halbgeschlagene Butter".]

Avots: ME II, 135

‡ kàisêt Wenden, (mit aî ² ) AP., heiss machen, erhitzen.

Avots: EH I, 574

[kaĩsi Dunika, = pakaisi, die Streu.]

Avots: ME II, 134

kaĩši, ‡

2) Kunstdünger
(mit aî ² ) AP.: lai labība nekristu veldē, jāsēj k. virsā.

Avots: EH I, 575

kaĩši, die Streu Dond., [Salis].

Avots: ME II, 135

kaisîgs ,* flüchtig, sich leicht zerstreuend: mūs izgaiņās vējš kâ jūrmalas kaisīgās smiltis Sudr. E. A. XIII, 374.

Avots: ME II, 134

‡ II kaisîgs, hitzig, leicht erzürnt Laidsen: ir gan tas k. cilvē̦ks, - tik ātri apvainuojas un dusmuojas.

Avots: EH I, 574

‡ *I kaisinât, zu erschliessen aus ‡ izkaisinât.

Avots: EH I, 574

‡ *II kaisinât, zu erschliessen aus ‡ ìekaisinât.

Avots: EH I, 574

kàisît: auch N.-Wohlfahrt, mit aî ² AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt, mit aĩ Iw., Kal., Orellen, Rutzau, Salisb., Strasden: ve̦d mājā skujas, kapā un kaisa guovis Siuxt. Vgl. cisas oben 275.

Avots: EH I, 574, 575

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît ² Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. - tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134

kaisla "Sumpf"[?]: zirgi... aizskrējuši diezin kur kaislā Siuxt, Aahof. [Vgl. kaîsls ² .]

Avots: ME II, 134

[kaislaîns U., geil.]

Avots: ME II, 134

kaisle ,* die Leidenschaft: vaigs kvē̦luo kaislēs un ienaidā Druva I, 48.

Avots: ME II, 134

‡ kaišļi, die Streu N.-Peb.: nav ne˙maz vairs kaišļu; luopi slīkst nuost. ejat nu kaišļuos (d. h. Gras zum Streuen zu mällen)! kaišļu zâles N.-Peb., (schlechtes) Gras, das als Streu dient: tur purvā k. z. vien ir.

Avots: EH I, 575

kàislĩba [C.],

1) die Leidenschaft
Kronw.: viņa lielā kaislība uz kārtīm A. XVI, 283;

2) die Entzündung; die Hundswut
Kawall n. U.

Avots: ME II, 135

kàislîgs ,* leidenschaftlich Kronw.: mitras lūpas uzspieda viņa lūpām ilgu, kaislīgu skūpstu Vēr. II, 198.

Avots: ME II, 135

kàislinât ,* tr., leidenschaftlich erregen: viņa caur mani Jūliju kaislināja Egl.

Avots: ME II, 135

[kàislis ² Warkl. "jem., der leicht zornig zu werden pflegt".]

Avots: ME II, 135

kaisluôtiês, tollen, toben, unruhig sein Geistershof.

Avots: ME II, 135

kàisls,

3): tas tâ jāj kâ k., ka vējš vien gar ausīm iet Siuxt. k. uz pluosīšanuos Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 575

kàisls [C., Trik.],

1) erhitzt, heiss:
kaisls gaiss Apsk. šīs kaislās cepļu liesmas tevi nuogurdina;

2) leidenschaftlich:
acis mirdzēja silti un kaisli Purap.;

3) wild in Lust und Freude, albern, leichtsinnig
Salis, Ruj. n. U.; geil, unsinnig U., kaisla bite, ein lustiger Vogel N. - Sessau; kaisls suns, ein toller Hund L., Salis, Spiess n. U.; kaislā zâle, Christophskraut (actaea spicata) n. Mag. IV, 2, 85; n. St., Birzm. symphytum officinale, n. L. symphytum petraeum. Zu kàist.

Avots: ME II, 135

[kaîsls ² ein Sumpf Gr. - Würzau; "ein unbekannter Ort"(?) Memelshof: nezin kādā kaislā zirgi aizskrējuši. tu aiziesi kaîsluos ² Bauske ("= izputēsi"). - Vgl. kaisla.]

Avots: ME II, 135

kàislums, das Leidenschaftliche, die Leidenschaft, der Eifer: tāds pats kaislums tam piemita darbā Kundz.

Avots: ME II, 135

kaišļu zāles: auch Wessen.

Avots: EH I, 575

kaišļu zāles, Steingörksel L. (rumex crispus).

Avots: ME II, 135

kaisma, die Glut: cīnā esi ciets kâ klints, dedzinuošs kâ liesmu kaisma Blau.

Avots: ME II, 135

kàisme ² , der Grund, die Ursache Bers.: kuo nu meklē kaismes. [Zu kaitēt "schaden"?]

Avots: ME II, 135

kaiss, feurig, heiss: duodas pie līgavas precinieks kaiss RA. [Neologismus?].

Avots: ME II, 135

kàist:. auch (mit àI ² ) Oknist (prt. -tu ), Wessen (prt. -su); bē̦rns kaĩst (Baar in seinem Exemplar von U.), das Kind glüht (vor Fieberhitze). ‡ Refl. -tiês, praes. -stuos (in Warkl. auch -šuos), prt. -tuos, sich ärgern, zürnen (mit àI ² ) Sonnaxt, Warkl. Wurzelverwandt damit nach Holthausen IF. XLVIII, 262 f. auch ae. hæ¯a "heisses Wetter" u. a.

Avots: EH I, 575

kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. ² 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]

Avots: ME II, 135

kaistin, zur Verstärkung von kàist: tas pret savu sirds ķēniņieni kaistin kaist Lautb.

Avots: ME II, 135

kaisums, die Hitze, Glut: vaigs iekritis, bet acīs drudžains kaisums Asp.

Avots: ME II, 135

‡ kaĩšums Salis, = kaĩši, die Streu.

Avots: EH I, 575

‡ I kaita (li. káita "огорченiе, тревога" ), = kaĩte: bēdas manas, kaitas manas! BW. 178541 var. (aus Odensee). kas man kaitas nedzīvat BWp. 3692, 1. man kaitiņa, man bēdiņa BW. 24772.

Avots: EH I, 575

‡ II kaita, der Spass, Scherz Bērzgale.

Avots: EH I, 575

kaĩtava, ‡

2) "kas kaistas" (mit àI ² ) Gr.-Buschh. n., FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 575

[kaĩtava Jürg., jem., der oft kaitina.]

Avots: ME II, 135

kàitavât ² (unter kàitavuôt ² ),

1): bē̦rns kaitavā Oknist; ‡

2) lange zürnen, schmollen
Erlaa: kas ilgi dusmas tur, tas kaitavā. ilgus laikus kaitavā, nerunā, iet sa˙skaities, lūpas nuostiepis. ‡ Refl. -tiês, zanken, streiten (mit aĩ ) Weissensee.

Avots: EH I, 575

kàitavuôt ² , kàitavât ² [Kl.], - āju, intr., kapricieren, sich launisch gebärden: tu tūliņ nuokar lūpas un kaitavā cauru nedēļu Druva II, 771.

Avots: ME II, 135

kaĩte,

2): sarkana k. auch Iw., Siuxt; ūdens k. Mahlup, eine Krankheit der Schafe;
zilā k. Siuxt, der Rotlauf der Sehweine: kad cūkai zilā k., tad āda gar vē̦de̦ru un kaklu ir zila.,

Avots: EH I, 575

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135

kaĩteklîgs, Ägrer erregend: juo šie piktuojas, juo dažs uzpūš tiem virsū vēl juo kaitelīgus juokus Dünsb.

Avots: ME II, 136

kàiteklis [C., Serben, Arrasch, N. - Peb., Schujen, Lis.], f. - kle, das Spielzeug, die Spielsache: necienīgi ir turēt jaunavu par kaitekli A. XIV, 455. māte mani audzināja meitiņām kaiteklīti. aug meitiņa, aug pupiņi, aug puišiem kaiteklītis (Var.: kaiteklēm) BW. 5546.

Avots: ME II, 135, 136

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. ² 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136

‡ kaitenis (?) Wessen "wer sich leicht ärgert" (?).

Avots: EH I, 575

kaĩtêt: mit aî ² auch Iw., Siuxt; guovij kait, die Kuh ist krank Siuxt. paegļu sēnes pēc smeķa nekait (schmekken gut) Salis. lācenes ne˙kas nekait (schmecken gut) ebenda. kad jau ve̦cums kaiš, wenn man älter wird Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "älter").

Avots: EH I, 575

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

I kàitêt,

2): k. dzelzi auch AP., Oknist.

Avots: EH I, 575

I kàitêt, - ẽju,

1) intr., brennen, sengen:
saule kaitēt kaitēja Balss;

2) tr., heiss machen, durchglühen, durchwärmen:
akmeņus, dzelzi Sessw., Ruj., C. Refl. - tiês, sich wärmen, ein warmes Bad nehmen: šķidrumā jākaitējas Etn. IV, 113. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

II kàitêt ² ,

1): kaķis kaitē ar peli Warkl., Zvirgzdine;

2) auf einem Musikinstrument spielen
(kàitēt ² ) Zvirgzdine. Refl. -tiês: auch Bērzgale, (mit ài ² ) Oknist, (mit aî ² ) AP. skaistie mati, kas ar jums kaitēsies? Kaudzītes Matīsa dziesmiņas 1872, S. 6.

Avots: EH I, 575

[II kàitêt ² , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136

[III kaitēt, zustossen, begegnen, nuotikt Für. I.]

Avots: ME II, 136

‡ kaitība Strods Par. vōrdn. 88 "?"

Avots: EH I, 575

kaĩtîgs,

2): schadhaft
Siuxt n. BielU.: bē̦rns ... piedzimis ... ar kaitīgām (kranken?) acīm Janš. Bandavā I, 33; k. piens, schlechte (unschmackhafte) Milch Seyershof; ‡

3) "?" : šinī lietā (was die Freier anbetrifft)
sievišķi ir ļuoti kaitīgi un vairīgi Pēt. Av. I, 199.

Avots: EH I, 575

kaĩtîgs,

1) schädlich:
stipri dzērieni kaitīgi veselībai;

[2) gebrechlich
Für. I.]

Avots: ME II, 136

kaĩtîgums, das Schädliche, die Schädlichkeit: materiālisma kaitīgumu atzīst pat viņa sludinātāji SDP. VIII, 13.

Avots: ME II, 136

kaitin, zur Verstärkung von kaist: puķītes ar dze̦ltainajiem ziediņiem kaitin kaisa Vēr. II, 654.

Avots: ME II, 136

kaĩtinât, Refl. -tiês,

1): saimnieks kaitinājas viņam apkārt, lai šis skaišas Seyershof; ‡

2) spielen
(mit aî ² ) AP.: bē̦rns kaite̦nājas ar zvārgulīti.

Avots: EH I, 575

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

‡ kaitît, = kàitêt ² II: zīļu eiliņu pārrāvu, ar brālini kaitīdama Tdz. 39360.

Avots: EH I, 575

‡ kaitula BW. 26459 var., = kaitule (unter kaitulis).

Avots: EH I, 575

kaitulis: auch (mit ài ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, kaituls Wessen.

Avots: EH I, 575

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136

kaitus,

1) = kaiteklis Karls.;

2) das Spiel
Latv.

Avots: ME II, 136

kaĩva [PS., C., Arrasch, Trik., Selg., Lautb.], = kaĩja, die Möwe. [Wohl aus * kaia > kaija; s. dies.]

Avots: ME II, 136

‡ kaĩve A.-Autz (angeblich li. gefärbt), ein Pferd.

Avots: EH I, 575

‡ kàivele ² Lubn., Meiran, Sessw., verächtl. Bezeichnung für ein Pferd (Sessw.) od. für eine Stute (Lubn., Meiran, N.-Peb.): ar savu kaiveli nebrauc iekšā! Azand. 98.

Avots: EH I, 575

kaukainis: auch (mit aû ) Saikava.

Avots: EH I, 593

kaukainis, die Kröte Lasd., Laud. [Vgl. kaũcē̦ns.]

Avots: ME II, 173

ķe̦kaîns [Dunika], = ķe̦karains Karls.: ķe̦kaina sakne Janš.

Avots: ME II, 360

‡ ķe̦skains,

1) zersetzt
(?): ar ve̦cuo, ķe̦skainuo villaini Janš. Mežv. ļ. II, 190;

2) mit Ausschlägen behaftet
Blieden: ķe̦skainas lūpas.

Avots: EH I, 697

kuokaîns: auch (mit uõ; "?") Suhrs n. FBR. VII, 37.

Avots: EH I, 686

kuokaîns, holzig: kuokains sausums Stari II, 987. viņa tikkuo varēja izrunāt šuos divus kuokainuos vārdus MWM. XI, 226.

Avots: ME II, 342

kol˜kaîns, grubig: k. ceļš Kand.

Avots: ME II, 254

kuõpskàits ,* die Gesamtzahl.

Avots: ME II, 346

krànkaîns ² , mager (von Tieren) Warkl.; mit struppigem Haar Saikava.

Avots: EH I, 642

[kraũkaîns PS., mit Schleimauswurf besudelt.]

Avots: ME II, 262

‡ krikaîmi N.-Rosen n. FBR. VIII, 37, = krikumi.

Avots: EH I, 653

‡ *krikainis, ein kleiner Knabe (?): mātei mazi krikainīši, tie būs cūku ganītāji Tdz. 37135.

Avots: EH I, 653

kruokaine, kŗuokaine, eine, die ein faltiges Kleid an hat: tava sieva kruokainīte BW., Band V, No 20557 1 od. kŗuokainīte 20556 1.

Avots: ME II, 294

kruõkainĩši, ein faltiger Rock BW. 24062 [aus Rudbahren].

Avots: ME II, 294

kruokaîns, kŗuõkains, auch kruoķaîns, faltig: kŗuokaiņi brunči A. XX, 68.

Avots: ME II, 294

krumbakaîns, ästig Biel. n. U.

Avots: ME II, 286

krunkaînis: plur. krunkaiņi, ein altmodischer, an der Taillenstelle in krause Falten gelegter Männerrock Lös.

Avots: EH I, 660

krunkaînis, der Runzelige, Faltige: šuvu kre̦klu krunkainīti BW. 7388.

Avots: ME II, 287

kruñkaîns, kŗuñkaîns [Lautb.], Kand.,

Avots: ME II, 287

kū(t)kailis [li. kútkailis "Pelzflick"], Flick eines Pelzes; ein Schimpfwort Etn. IV, 98; [kūtkailis, ein Schafsfell (mit der Wolle); ein Faulpelz Gramsden].

Avots: ME II, 338

kukaînis,

1): zemes kukainīši BW. 27415. mazu me̦lnu kukainīti (Var.: vabuolīti) 1162, 2 var. purvā rūgti kukainīši 9716, 3; blakšu k. "?" Dond., dâra ² k. "?" Ahs.; k., die Spinne
Preiļi (Kur. Nehrung); kukaiņi Lng., kleine Fliegen in der Luft, die Regenwetter anzeigen; Kornwürmer;

2): auch KatrE., Lös., Meselau, Ramkau;

3): tas ir gan k. ar apīžām (von einem übermütigen Menschen)!
AP.

Avots: EH I, 668

kukaînis,

1) das Insekt:
drudža kukainis, ein schwarzer Käfer Sassm. labības k., anisoplia austriaca Konv. ² 2124; maizes k., sidotrepa panicea; miltu k., tribolium confusum A. XIII, 621; Māŗas jeb Laimas kukainītis, Marienkäfer (coccinella) Konv. ² 2588; mizu kukainis, Borkenkäfer (hylophaga); slâpsnu kukainis, oniskus murarius Sassm.;

2) das Haustier
N.-Schwanb., AP.: vilki nuokuodīs visus mūsu mājas kukainīšus JU.; [kukaiņi Wend. n. U., gross und klein Vieh];

3) auf einen Menschen übertragen - das Wesen:
kāds tu savāds kukainis. ļaudis sāka aplūkuot Drekberģi kâ kādu brīnuma kukaini Kaudz. M. Aus liv. kukki "Käfer"; [vgl. Thomsen Beroringer 263].

Avots: ME II, 301

[kũkainis Ruj., Schlafmütze (als Schimpfwort).]

Avots: ME II, 332

kūkainĩtis, ein unansehnlicher Mann: man bij tāds kūkainītis BW. 21508. [Wohl zu kūkuot II.]

Avots: ME II, 332

[kul˜kaîns um Bauske, Wid., güftig: k. ceļš.]

Avots: ME II, 306

kunkainītis BW. 7021, 1, = kunkulis c.

Avots: ME II, 315

[kutkailis, ein Pelz ohne Überzug Kalleten, Ahswikken; ein Schafsfell mit der Wolle Gramsden (hier auch als Schimpwort von einem faulen Menschen). Vgl. kū (t) kailis.]

Avots: ME II, 330

kū(t)kailis [li. kútkailis "Pelzflick"], Flick eines Pelzes; ein Schimpfwort Etn. IV, 98; [kūtkailis, ein Schafsfell (mit der Wolle); ein Faulpelz Gramsden].

Avots: ME II, 338

‡ laiskainis Tdz. 41816, Ein Faulpelz.

Avots: EH I, 714

ļakaîns, mit Schlingen, Schleifen versehen: jau jūtu kaut kuo ļakainu uz krūtīm veļamies Stari II, 933.

Avots: ME II, 530

[lañkaîns Gr. - Essen, gestreift.]

Avots: ME II, 420

làukaîns, blässig, mit Flecken versehen.

Avots: ME II, 426

le̦kainis Ruj., = ļe̦kainis 3.]

Avots: ME II, 448

[lẽ̦kainis, f. l - ne "?": pīzdiņ, mana lē̦kainīte, lec priekšā, pakaļā! priekšā biji man maļuot, pakaļā - velējuot Preekuln.]

Avots: ME II, 456

ļe̦kainis,

4): ein Hase
Kurs., Salgaln.

Avots: EH I, 770

[ļe̦kainis,

1) = ļe̦kausis Sessw., Kalz., N.-Schwanb.;

2) eine weiche Masse von zerquetschten Beeren, Filzen, (gekochten) Kartoffeln
u. a. Trik., Lindenhof;

3) ein kleines Kind, das schon zu kriechen anfängt
Trik., Adiamünde;

4) s. ļe̦kainītis.)

Avots: ME II, 534

[ļē̦kainis (mit nicht gedehntem ē̦), jem., der langsam, steif und ein wenig wackelnd geht Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 539

ļe̦kaînĩtis "?": ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! (gemeint ist damit der pũķis) LF. VI, 50. [ļe̦kainis, jem., der wegläuft oder heimlich weggeht Morizberg oder "wer schnell läuft" (z. B., so auch in Grünh., ein Hase).]

Avots: ME II, 534

[le̦kaîns, schnell laufend U. ("unbek."), hurtig, fix auf den Beinen Wid.]

Avots: ME II, 448

lē̦kaîns "?": šī smēre e̦suot arī derīga pret lē̦kaiņiem zirgiem Etn. IV, 119. [le̦kains "geäpfelt; munter (von Pferden)" Wolgunt; (bereit) willig Nigr.]

Avots: ME II, 456

[ļe̦kains, schlaff, niederhängend: ļe̦kainas ausis Lis.]

Avots: ME II, 534

‡ ļe̦r̂ckains ² Salisb., nicht gehörig ausgebacken, glitschig: ļe̦rckaina maize.

Avots: EH I, 771

le̦skaîns, ‡

3) le̦ske̦ns Seyershof, mit Kot oder Mist besudelt.

Avots: EH I, 735

[le̦skaîns,

1) zottig:
l. suns Ruj.;

2) zerlumpt, zerfetzt
Ruj.]

Avots: ME II, 453

‡ liekains "?": kad ... kātiņš vēl mīksts ir un tad nuopļauts tuop, tad paliek viņš un ... graudi tik ātri nebirst Stobe 1797 IV 119.

Avots: EH I, 752

‡ lìeliskai ² ,

1) = liẽliski: viņš l. piedzēries Sonnaxt;

2) "laut;
bez izme̦klē̦tiem vārdiem" . Sonnaxt: l. runāt;

3) "smagnēji, rupji" Kaltenbr.: l. iet.

Avots: EH I, 754

lìkainis,

1) ein krummes Holz zur Erweiterung des Schlittens;
vgl. lìkãns 3;

2) ein Tuch, das den Frauen um den Kopf gewunden wurde.
Zu lìks.

Avots: ME II, 485

[linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472

liñkainis (unter linkaine): liñkains (ein Kopftuch) Schlehk n. FBR. VII, 37.

Avots: EH I, 743

lùokaîns,

1): luôke̦ns ² Seyershof: luokaini runči Dünsb. Piķis un Stintis 58; ‡

2) "von ungleicher Farbe"
(?) Schwitten (mit uô ² ): l. sviests.

Avots: EH I, 766

‡ luõkains C., Trik. u. a., mit Schnittlauch gemischt: l. sviests Melnalksnis Mazsalaca 52:

Avots: EH I, 766

lùokaîns, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig: luokaina priede, luokaina egle BW. 22762, 2; luokaini ["in der Bed. von līkumaini" in Walk, Bauske, Tirs., Sessw.] raksti Konv. ² 1390. lai es augu tik luokaina (Var.: luokana, luocīga) kâ vītuola žagariņš BW. 3045.

Avots: ME II, 524

‡ ļukains PV., schlaff herabhangend: vistai ļukaina sekste.

Avots: EH I, 773

[lunkains L. "schmeichelhaft aus List, um Schaden zu tun"; luñkains, geschmeidig: l. cilvẽ̦ks, lunkaina rīkste Ruj.; s. auch lunkans.]

Avots: ME II, 514

‡ luskains Frauenb. "unschön, hässüch, unsauber, zerzaust": l. suns.

Avots: EH I, 763

makainīte: "5342" ME. II, 554 zu verbessern in "5342, 1 var.".

Avots: EH I, 779

makainĩte, makanĩte, die Kleine: maza biju, makainīte Salisb. BW. 5342 (Var.: makanīte).

Avots: ME II, 553, 554

‡II mā`rkains ² Lubn., mehrere (ehemalige) Flachsweichen enthaltend: mārkaina zeme.

Avots: EH I, 792

[mārkains "bunt, gestreift": m. suns, zirgs Warkl.]

Avots: ME II, 584

I mārkains: pīļu tēviņam m. kakls Saikava. suns mârkainu ² (mit einem weissen Streifen) kaklu Zögenhof.

Avots: EH I, 792

mazâkais, Adv., wenigstens.

Avots: ME II, 571

me̦l˜nplaûkaîns, brandig, von Schmierbrand ergriffen: me̦l˜lplaûkaini ² kvieši, mieži RKr. XVII, 39; BW. 32747.

Avots: ME II, 598

muõkaîns, qualvoll Ar., Wid.

Avots: ME II, 683

ne-izskaĩdruõjams, unerklärlich, unerkläbar: neizskaidruojams jautājums; neizskaidruojamas dusmas Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãmĩba ,* die Unzählbarkeit.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãms, unzählig, -bar: viens pats uozuols, neizskaitāmi zari (Rätsel). bet pils grīdās bijuši neizskaitāmi daudz tapiņu LP. III, 85.

Avots: ME II, 716

‡ nekai Tdz. 45662, = nekâ I 2.

Avots: EH II, 13

[nekaitîgs, unschädlich.]

Avots: ME II, 717

nepãrskàitãms, unzählbar: nepārskaitāms ļaužu pulks gāja līdz uz kapiem Pav.

Avots: ME II, 727

‡ *nerakaine (gespr. mit na- ) Warkl. "nelaime".

Avots: EH II, 18

‡ *nerakainis Warkl. "der Teufel".

Avots: EH II, 18

neskaĩdrĩba, die Unklarheit, Undeutlichkeit: ideālu neskaidrība Zalkt.

Avots: ME II, 733

neskaĩdrs. ‡

2) unklar, unsauber:
kam mazgāji ... neskaidrā ūdenī BW. 1276; ‡

3) fig., unsauber, unkeusch:
neskaidrām brūtēm, kuŗām bij bē̦rni vai re̦dzamas mātes cerību pazīmes Latv. Saule 1928, S. 729.

Avots: EH II, 19

neskaĩdrs, unklar, undeutlich: viņš sāka iet, kaut kuo neskaidru ņurdē̦dams Kaudz.

Avots: ME II, 733

‡ neskaĩsts, unschön, hässlich: briesmīgi n. cilvē̦ks Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: EH II, 19

neskàitãms, unzählig: neskaitāmi kuoki aug mežā.

Avots: ME II, 733

neskàitlis: auch Pēt. Av. 1862, S. 227.

Avots: EH II, 19

neskàitlis ,* die Unzahl, Menge: ieviešas neskaitlis kuodīgu kukaiņu SDP. I, 10.

Avots: ME II, 733

‡ nezkaids (nez˙kaids?), = kâds ( r. какой-то): n. spē̦ks Pas. XIII, 218.

Avots: EH II, 23

niẽkais, nichtsnutzig, unbedeutend: tas nav vis niekais vīrs (gew.: nieka vīrs) Segl. n. Etn. IV, 148. Davon ein Komparativ niẽkâks: viņš uzbudinās par vis˙niekākuo lietu RA.

Avots: ME II, 750

nùokaisît, Refl, -tiês,

2): ne̦suot ... nuokaisījās putrāmi Pas. VIII, 65.

Avots: EH II, 50

nùokaisît, tr., bestreuen: celiņš nuokaisīts sakapātām eglītēm Austr. [Refl. - tiês,

1) sich bestreuen:
bē̦rns nuokaisījies ar smiltīm Dond. ceļš nuokaisījās salmiem C.;

2) streuend
(intr.) hier und da herunterfallen: milti ne̦suot nuokaisījās Bauske;

3) zur Genüge streuen:
es šuodien nuokaisījuos mē̦slus Warkl.]

Avots: ME II, 793

nùokàist (so zu lesen statt nùokaîst ME. II, 793), ‡ Refl. -tiês Sonnaxt, = nùoskâistiês.

Avots: EH II, 50

nùokaîst, intr., glühend, heiss werden: viņš nuokaita kâ uogle Latv.

Avots: ME II, 793

‡ nùokàitavât ² Erlaa, eine zeitlang erbost sein: visu nedēļu nuokaitavāja.

Avots: EH II, 50

nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.

Avots: ME II, 793

‡ II nùokaitêt, zustossen, widerfahren (von Krankheitsanfällen): jums nuo tādas kāju sasaldēšanas ne˙kas nenuokaitēja? nedabūjāt karsuoni vai kādu ... plaušu kaiti? Janš. Bandavā I, 211 (ähnlich Dzimtene III ² , 69, Mežv. ļ.1, 206). kas tad ruokai nuokaitēja? Precību viesulis 26.

Avots: EH II, 50

‡ nùokaîtêtiês ² AP.,

1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;

2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.

Avots: EH II, 50

nùokaĩtinât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, ärgerlich (böse) werden.

Avots: EH II, 50

‡ nuoskaîdât, mit Spänen (skaîdas) bestreuen: istubas priekša nuoskaidāta Dunika.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskaîduôt, = ‡ nùoskaîdât: n. sē̦tu Frauenb.

Avots: EH II, 85

nùoskaĩdrêt (unter nùoskaidruôt), Refl. -tiês: debess ... jau pilnīgi nuoskaidrējies Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH II, 85

‡ nùoskaidrinât, = nùoskaĩdruôt: kruodzenieks tuo lietu nuoskaidrinās Azand. 145.

Avots: EH II, 85

nùoskaĩdruôt: akās, kad raka, bēra bē̦rzu malkas uogles; uogles ūdeni nuoskaidruo, tad nav ne˙kādas garšas Siuxt.

Avots: EH II, 85

nùoskaidruôt, nùoskaĩdrêt, tr., ab-, aufklären: bet viņš vēl nav ticis ne pie kā nuoskaidruota Vēr. II, 954. Refl. -tiês, sich ab-, aufklären: gaiss, laiks, debesis, seja, prats nuoskaidruojas.

Avots: ME II, 847

nùoskàistiês, in Hitze geraten, heftig erzürnen, sehr böse werden: nuoskaisties kâ žīda biezputra Grünh. viņš nuoskaities tīri zili me̦lns.

Avots: ME II, 847

nùoskàitît [li. nuskaitýti], tr.,

1) abzählen:
viņš sāk naudu nuoskaitīt Purap. suola kungi tirgus placi ar nau-diņu nuoskaitīt BW. 33610. pulkstenis ātri kâ skaitīt nuoskaitīja pieci Vēr. I, 898;

2) hersagen:
pātarus, tē̦vu reizi;

3) aufzählen, abprügeln:
ar sluotas kātu vecenei pa muguru nuoskaitīja nuo vietas vien Dīcm.

Avots: ME II, 847

pagastve̦câkais od. pagasta ve̦câkais, der Gemeindeälteste.

Avots: ME III, 28

pakails: stāstījums tuomē̦r ir p. Daugavas gada grām. 1936, S. 186.

Avots: EH II, 139

[pakails, ein wenig od. ziemlich kahl: p. ceļš.]

Avots: ME III, 37

‡ pakaime "herrschaftliches Zimmer" Lettg. n. BielU. Auf r. покой beruhend?

Avots: EH II, 139

pakaîns, pockennarbig: pakains ģīmis, ķē̦ms Blaum.

Avots: ME III, 37

pakairinât: pakairināju mazuo dē̦lu Jauns. Raksti III, 73. ‡ Refl. -tiês "ein wenig spielen" (mit àI ² ) Auleja: duod bē̦rnam cacku! pakairināsies laiku.

Avots: EH II, 139

[pakairināt, ein wenig reizen od. kitzeln: p. lūpas ar smilgu.]

Avots: ME III, 37

pakaĩsa [Manz. Lettus], pākaĩss [Salisb.], Stari II, 210, gew. Pl. pakaĩsas, pakaĩši C., [Salis, Dond.], pakaisi, auch pakaĩsãmiẽ, die Streu: lai dars sauss, pakaisu netrūkst Apsk. [vajadzējis sakapāt skujas laidara pakaisiem Janš. Dzimtene ² 66.]

Avots: ME III, 37

pakaišam, Adv., = izkaišu (?): monētas, kas atrastas p., bet apmē̦ram vienkuopus, līdz ar saplīsušu ... puodiņu, nuo kuŗa, liekas, tās izsvaidītas Jaun. Ziņas 1932, № 179.

Avots: EH II, 139

pakaisi (unter pakaĩsa): auch (mit aî ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 139

pakaiši (unter pakaĩsa): auch AP., N.-Wohlfahrt, Orellen, (mit àI ² ) Warkl., (mit aî ² ) Ramkau.

Avots: EH II, 139

pakaisît,

1): nātrēm kūti pakaisāt! Tdz. 53444; ‡

2) ausstreuen:
pakaisīja pa pļavu Pas. XI, 360.

Avots: EH II, 139

[pakaisît, tr., mit Streu versehen, Streu unterlegen: zirgi... ne˙vien krietni kuopti, bet arī allaž pakaisīti Janš. Paipala 5.]

Avots: ME III, 37, 38

‡ pakaisls, "einigermassen hitzig zum Streit" BielU.

Avots: EH II, 139

pakaĩss (unter pakaĩsa): auch (mit âI ² ) Liepna, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 139

pakaitêt: p. (tr.??) un šūpuot mazākuos bē̦rnus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 874.

Avots: EH II, 139

pakaitêt, ein wenig scherzen [Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112]. ne puķīte pakaitēt, sie (die Frau) ist keine Blume zum Spielen BW. 11350. Refl. pakàitêtiês, ein wenig spielen: lai bē̦rni būtu mūsu labā, ar kuo pakaitēties MWM. X, 882.

Avots: ME III, 38

pakaĩtinât,

1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡

3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî ² ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!

Avots: EH II, 139

pakaĩtinât, tr.,

1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;

[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].

Avots: ME III, 38

pamatskàitlis,* die Grundzahl; pamatskaitļa vārds, das Grundzahlwort.

Avots: ME III, 67

parkains, grüftig: nuo lielas braukšanas ceļš briesmīgi parkains Grünw.

Avots: ME III, 91

pãrkaĩrinât, tr., überreizen: pārkairināta jūtelība Klaust. mani ne̦rvi pārkairināti Plüd. Refl. -tiês, überreizt werden : pārkairinājies baudītājs MWM. IX, 457.

Avots: ME III, 158

pãrkàisît; tr., überstreuen: pārkaisa (ar miltiem) dīķi baltu juo bāltu LP. V, 204.

Avots: ME III, 158

pãrkaĩtinât, tr., gar zu sehr ärgern: nerātnais dē̦ls māti tīri parkaitinājis.

Avots: ME III, 158

pãrskàistiês, über die Massen böse, zornig werden: kungs pa˙visam pārskaities LP. V, 287.

Avots: ME III, 175