Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kalse̦ns' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kalse̦ns' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

pakalsens

pakalse̦ns, =pakàlsns: pakalse̦na ... sieviete Jürgens 23.

Avots: EH II, 140

Šķirkļa skaidrojumā (5)

kalsens

kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs 2 Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns 2 Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]

Avots: ME II, 144


kalss

kalss, s. kalse̦ns.

Avots: ME II, 144



melnīgsnējs

melˆnîgsnẽjs, schwärzlich, dunkelfarbig, von brauner Gesichtsfarbe, brünett: nav jau vis ne˙kāda smukā, tāda melnīgsnēja nuo seja Aps. [viens nuo tiem kalse̦ns, melnīgsnējs De̦glavs Rīga II, 1, 268.] jauns, stalts, melnīgsnējs, milzīgām ruokām Vēr. I, 1239. melnīgsnējs ģīmis.

Avots: ME II, 597, 598


titilbis

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I 4 , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199