I kàltêt,

2): auch Kaltenbr., Liepna; k. sienu Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine. k. mellenes tējai Ramkau. k. zirņus ebenda. k. linus rijā Sonnaxt;

3): k. gaļu Linden in Kurl., Mahlup, Ramkau, Sonnaxt; ‡

4) dürsten:
man šuodien kaltē visu dienu Seyershof. Zur Bed. vgl. Auch ‡ apkàltêt 2.

Avots: EH I, 579

‡ II kal̃têt Salis, mit einem Meissel bearbeiten: sāka jau baļķi k.

Avots: EH I, 579

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. -tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145