Paplašinātā meklēšana

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113

blin̂dêt ² viņam zirgi (kamanas) kâ blind Stenden. meitas uzcē̦rtas kâ blind ebenda. Hierher wohl auch li. bliñdė "Salweidë.

Avots: EH I, 229

četrẽji, vier, in Verbindung mit Pl. t.: četrēji rati, četrējas kamanas.

Avots: ME I, 410

dagrìezt, tr., hinkehren, hinlenken: pie durvīm es dagriezu (kamanas) Ltd. 1788. [dagrieza (kehrte zu) man muguru Drsth. Refl. -tiês, sich hin wenden zu: dasagrieze siena kaudzi Sprogis 206.]

Avots: ME I, 430

dakrist, ‡

2) zukommen, zufallen; sich gehören:
viņam dakrita tā manta Gr.-Buschh. viņam dakrita tâ runāt ebenda; ‡

3) = piemestiês 2: kāss (drudzis) dakrīt Sonnaxt; ‡

4) sich in Mussestunden an eine Arbeit machen:
kamanas dakrizdams pataisīju Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

dimît, -īju, tr., mit Anstrengung ziehen, heben: dimīja kamanas laukā MWM. VII, 811; Druw. Vgl. demît.

Avots: ME I, 468

divēji, [diveji C.], zwei, bei Pl. t. und paarweisen Begriffen: divēji rati, divējas kamanas. pakaLbraucēji divējuos zirguos A. XIV, 8. šuodien būs divēji dievvārdi, heute werden zwei Gottesdienste sein. tur ganīja divēj[i] gani (Hirten von zwei Gesinden), tikai kuopā nesalaida BW. 761.

Avots: ME I, 472

drubazas, drubazgas Karls., drubažas, drubzalas. Stückchen, Splitter, Krümchen, Abfälle: saspert kamanas drubazās MWM. VII, 882. glāze saplīst drubazās; maizes drubažas Etn. I, 98. In Krem. sollen drubazas Stücke eines modernden Baumes und drubažas

a) Feglis,

b) alten Kram, alte Sachen bedeuten.
Nach Neik. drubaža, der Trumm; drubažas, abgefallene Baumrinde. [Zu gr. τρύφος od. ϑρύμμα "Bruchstück", ϑρύπτω (aor. ἐτρυφην "reibe auf", s. Boisacq Dict. 354.]

Avots: ME I, 502

ìebrukt,

1) glttschend herein -, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;

2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;

3) herein -, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.

Avots: ME II, 5

ìečĩkstêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knarren, aufknarren: iečīkstējušās kūts durvis Etn. II, 89. reiz nuo reizes iečīkstējās kamanas Apsk. v. J. 1905, S. 49.

Avots: ME II, 7

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izmuõzêt, ‡

2) (etwas Tüchtiges, Taugliches) anfertigen.
pats sev izmuozēju kamanas Tirsen n. RKr. XVII, 69.

Avots: EH I, 468

[izsvītrât, (malend oder sonst irgendwie) mit Streifen versehen: izsvītrāt kamanas Arrasch.]

Avots: ME I, 809

‡ izvē̦rte̦ns "izlē̦ve̦ns" Fest.: izvē̦rte̦na laiva. izvē̦rte̦nas kamanas.

Avots: EH I, 495

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

kamana,

1) der Schlitten
(der Sing. ungew.): sēd Laimiņa ceļmalā, ne manā kamanā BW. 9207;

2) eine krumme Frau:
ak tu ve̦cā kamana! Serb., Bers. n. A. XVI, 284;

3) der Pl. kamanas, dial. auch kamanes N. - Bartau n. BW. 11417; 29795, 1, der Schlitten:
Sprw. kā kamanās sēdi, tā dziesmu dziedi. vienās kamanās braukt. kamanas paklāt, dem Schlitten neue Sohlen unterlegen L., U., die Schlittensohlen mit neuen, hölzernen Schlittenslhlen belegen, damit sie dicker wären Annenh., Mar., Druw. [Zu le. kamanas, li. kamíenas od. kamė´nas "das Stammende eines Baumes an der Wurzel" und vielleicht auch (s. Būga KSn. I, 270) kãmanos "lederner Zaum", r. кòмель "dickes Ende eines Balkens" u. a., s. Thomsen Beröringer 176, Berneker Wrtb. I, 663, Būga KSn. I, 19, Bielenstein Holzb. 553.]

Avots: ME II, 148

‡ kame̦nas BW. 10662 var., 11417, 5, = kamanas">kamanas, der Schlitten: sēdēt kalpa kame̦nās ... šauras kalpa kameniņas BW. 17875, 5 var. (aus Zierau).

Avots: EH I, 581

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

I kàpene, eine schneelose Stelle auf der Strasse, Stellen, wo man mit dem Schlitten auf blosser Erde fährt Mag. IV, 2, 119: kāpene - plika zeme uz ceļa ziemas laika beigās, īpaši pavasarī C., [Lis., N. - Peb., Bers., Kreuzb.], AP., Erlaa, Kaul., Gsth., Seesw., Stom., Kokn.: uz ceļa jau vietu vietām kāpene od. ķeŗ kāpeni AP. te vairs nejūt kāpenes, bet kamanas te̦k viegli pa gludu ceļu Aps. uz ceļa jau daudz vietās kāpenes un ūdens peļķes A. XXI, 789. pa kāpeni aizkūlās vēl veršu 30 Apsk.

Avots: ME II, 192

krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,

1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];

2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];

3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;

4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;

5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]

Avots: ME II, 277, 278

kulksnis (li. kulkšnìs "Knöchel, Sprunggelenk"),

1) das Sprunggelenk (bei Pferden, Kühen, Schweinen), das Gelenkstück, die Keule
Mesoten: kamanas sitas zirgām pie kulkšņiem Naud. zirgam aste līdz kulkšņiem LA. paņemi nuo guovs divus pakaļas kulkšņus LP. I, 103. (pe̦lnu dienas) vakaru jāē̦d cūkas kulkšņi ar biezputru RKr. VI, 33;

2) ein grosser Knochen, an dem wenig Fleisch dran ist
Naud.: ē̦duši tādus kulkšņus kâ vilka kājas LP. V, 47;

3) der Fuss, das Bein:
zē̦n, tu nuosaldēsi kulkšņus Popen;

4) ein kleiner Knabe mit hervorstehendem Bauch;

5) kulˆksnis ^2, ein kleines Kissen auf der weichen Unterlage des Kummets, um eine am Halse des Pferdes wundgeriebene Stelle vor weiterem Abreiben zu schützen
Gr.-Sessau. [Wenigstens in den Bed. 1-3 vgl. kulcinât (s. dies).]

Avots: ME II, 307

liẽpa (li. líepa, [serb. lì`pa]), liepe [li. lí'epę], Demin. verächtl. -ele, die Linde, ein im VL. als Bild der Weiblichkeit und wegen ihrer Bedeutung im Haushalte viel genannter Baum: sievu slavēja, sacīdami: kupla, daiļa kâ liepa BW. I, 196. es meitiņa kâ liepiņa (Var.: liepīte) BW. 10569. meklējām liepu meitu uozuoliņa dēliņam Ltd. 689. Gerühmt werden im VL. liepas od. liepu galdi, krē̦sli, se̦dli, Lindentische, -stühle, -sattel, liepas kriju kamanas, Schlitten aus Lindenborke. [liepu mēnesis U., der Juli]. dze̦guzes, drudžu, zalkšu liepa, Seidelbast, Kellerhals (daphne mezereum) Mag. IV, 2, 43; āru liepa, eine im Freien, in der Nähe des Gesindes, am Wegerande wachsende Linde. [auf ein apr. leip- weist der preussische Ortsname Leypiten; vgl. auch den li. - jatving. Ortsnamen Léipalingis. Vielleicht zu kymr. llwyf "Linde, Ulme", vgl. Trautmann Wrtb. 155, Berneker Wrtb. I, 723, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 242, sowie auch Loewenthal AfslPh. XXXVII, 381 und (teilweise anders) Indog. Jahrb. V, 190.]

Avots: ME II, 503

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

muõzêt [auch PS., C., Arrasch, Nitau, muôzêt Kr.], -ẽju, tr.,

1) viel, gierig, unappetitlich essen:
redz, kâ bē̦rns muozē! Kand.;

2) stampfen
Ahs.;

3) foppen
[mùozēt ² Lis., muôzêt Kreuzb.], narrieren [Serbigal], quälen; [überlisten U.]; im Ringkampf besiegen C., Spr., Etn. I, 137: Andrievs ir gan labs, bet vien˙nādi mani muozē Vīt.;

4) etwas zustande bringen, hervorbrigen:
es pats sev izmuozēju kamanas Tirs. n. RKr. XVII, 69;

[5) Kosten verursachen
U.;

6) durchprügeln
U.] Refl. -tiês, sich den Mund vollstofen, viel essen: muozējuos arī, lai vē̦de̦rs paceļas Naud. [Wenigstenis in den Bed. 3-4 und 6 wohl zu slav. mazati "schmieren, salben" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 28 f.]

Avots: ME II, 684

[nùokal˜dinât (li. nukáldinti), schmieden lassen: lemešus; beschmieden lassen: kamanas Arrasch.]

Avots: ME II, 793

nuõsklañda: nuosklandām ("nuosvaidām") iet kamanas N.-Kurl.

Avots: EH II, 86

[pal˜ss Nigr., Dunika, Bauske, Schujen, N.-Peb., Sessau, Pl.] (li. pálšas "fahl", [d. alem. falch "falb"], pàlss C., fahl, falb Lis. n. RKr. XVII, 91: palss zirgs ir briežu spalvā Naud., [Ronneb.]. tē̦vs palsuo ķēvi iejūdzis Janš. gaŗām paskrien virpulis palsu puteklīšu Vēr. I, 1364. viņa glāstīja viņa palsuos matus A. XVII, 3. gaisma atsitās pret palsajam sienām Saul. viz palsā gaismā kalnu galuotnes Asp. mieži jau me̦tas palsi Kokn. kamanas slīdēja par palsuo sniegu Vēr. II, 1111. [Vgl. Much IFA. VIII, 265, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 f., W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 788, Walde Vrgl. Wrtb. II, 54.]

Avots: ME III, 63

pìedarît,

1) füllen, voll laden:
nu ve̦zums piedarīts un sasiets Saul. kamanas pilnas jāpiedara Biel. 1542. p. puôdu ar sviestu Dunika;

2) piedarīt pūru, = piedarināt p.: aužu baltas villānītes, drīz pūriņu piedarīju Biel. 1517. kam liniņu man nedevi, kuo pūriņa piedarīt? BW. 16599, 2. ne nuo lūku nuodarām es pūriņu piedarīju 7849;

3) piedarīt guovīm pienu, die Kühe milchreich machen
Alksn.-Zund.;

4) mit Schmutz voll machen, besudeln:
bē̦rni piedarījuši plānu; auch = piedirst, piemīzt Dunika;

5) zumachen (eine Tür)
Dunika;

6) hinzu machen
Dunika.

Avots: ME III, 242, 243

pieruna, = paruna: "kādi mēs paši, tādas mūsu kamanas", tāda pieruna ir Krievijā L. W. 1922, № 9, 4 _2.

Avots: ME III, 286

sarievuôt, riefe(l)n: sarievuotas kamanas Arrasch.

Avots: ME II, 719

sastèigt, tr., intr., etw. schnell (aber oberflächlich) fertigmachen: sasteigt visus darbus vienā reizē. kurš... darbu ātrāki sasteigšuot, pie tā viņa aiziešuot LP. VII, 1211. licis uz bērēm steigšus sasteigt skaistas kamanas VI, 158. kādu jau ātrumā varējām sasteigt, tāda iznāca Jauns. māsa tikkuo varēja sasteigt laupītāju daiktā ieskrūvēt LP. IV, 50. Refl. -tiês, sich übereilen.

Avots: ME III, 746

II sklanda: kādā slīpā sklandā kamanas pasitās uz leju Birznieks-Upītis Pastariņš skolā 108.

Avots: EH II, 505

šlēderêt, -ẽju Bershot (mit ẽ), Rothof, = slīdêt, glitschen, ausgleiten: kamanas šlēderē pa nuobrauktu ceļu uz vienu malu.

Avots: ME IV, 59

I šūte Spr., Stockm. n. Etn. I, 90, Fest., šūts, -s Spr., Erlaa, Wessen, (mit ù ² ) Bers., Gr.-Buschh., Kl., Kreuzb., eine Grube, Gruft, Unebenheit (auf dem Wege): kad likās ritenis šūtē, tad ve̦zums riņķī Fest. gramba, kas gramba, bet kad liekas šūtē, tad piesargies, ka neizveļas! ebenda. kamanas nuo ceļa ieskrējušas šūtē RA.; eine Erhöhung Wessen. Anscheinend nebst šūpsna und šūnas III, wenn mit š- statt s- nach einem šau- aus seu̯-, zu li. šútis "Haufen", av. sūra- "Loch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 365 ff.).

Avots: ME IV, 111, 112

švìrkstêt ² : auch (mit ir̃) Nötk.;

1): prasseln
(mit ir̃) Gaiken, Nigr., Salis, Schrunden, Sepkull, Serben, Sessw., Walk, Wolmarshof, Wrangelshof, Zirsten; ce̦puot švir̃kst tauki Gold. kamanas slīd pa sniegu, ka švir̃kst vien Walk. švir̃kst arī braucuot ar ragūm pa granti Gramsden.

Avots: EH II, 662

uzčĩkstêt,

1) sich knarrend hinaufbewegen
(perfektiv), knarrend hinaufgelangen: kamanas uzčīkstēja kalnā Saikava;

2) piepend, weinend, klagend aufwecken:
nečīksti! uzčīkstēsi mazuo! Bauske.

Avots: ME IV, 322

važas, ein Borkschlitten U., Gr.Buschh.; "puskamanas" Nerft, MSil.: Jānis atbrauce ve̦cajās važās Gr.-Buschh.; in Wessen: važa "der Korbschlitten". Vgl. važus II.

Avots: ME IV, 489

važuteles "ein kleiner, einfacher, schlechter Schlitten" Frauenb.: tās ne˙maz nav kamanas, tās tik tādas važuteles Frauenb.

Avots: ME IV, 489

I žļūgât, -ãju,

1) beim Gehen die Füsse ziehen, schlurfen
(mit ũ ) Bauske: viņš kuoka tupelēs žļūgā;

2) "seitwärts gleiten"
(mit ũ ) Stenden: kamanas uz aple̦duojušā ceļa žļūgā.

Avots: ME IV, 820

žverkstêt,

1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;

2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;

3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.

Avots: ME IV, 844