Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kankari' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kankari' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)

kankaris

kànkaris,

1): auch (mit àn 2 ) Oknist, (mit an̂ 2 ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi 2 Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584

kankaris

kànkaris [Jürg., kañkaris Ruj., N. - Peb.], kànkarlâcis, der Zerlumpte: kuo tu nāci, kankarīti (Var.: kankarlāci), jaunu meitu istabā BW. 20430. krūmuos vilcies kankarītis nuopūšas Liew.

Avots: ME II, 155

Šķirkļa skaidrojumā (14)

apkankarēties

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

apkarināt

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93

izsvaidīt

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

kaikaris

kaîkaris 2 , [kaikars],

1) ein Zerlumpter, Zottiger, der Lump, ein Habennichts:
nu tevi meklē kaikaru [oder zum nom. s. kaikara?] draudzene BW. 18927 [Schrunden]. trīs tautu kaikari me̦klē̦tāji 18926 [Alschw.];

2) ein Springinsfeld, ein Unbändiger
Kand.;

3) ein Stümper
L.;

4) eine Art Pferd; eine Schindmähre
U.;

5) kaikars "ein magerer Mensch; ein harter Mensch"
A. XV, 2, 237. -[kaikaris 1 ist nebst kaikara wohl als eine reduplizierte Bildung zu kākari, kakari, kankari (vgl. auch ceceris II), serb. koko`rav "struppig" u. a. zu stellen (vgl. Berneker Wrtb. I, 540). Dagegen kaikaris 2, 3 und 5 ist wohl zu kaika gehörig, während die Zugehörigkeit von kaikaris 4 zweifelhaft bleibt.]

Avots: ME II, 132

kākars

kākars,

1) [kàkars 2 Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kankalis

II kankalis "?": nu ir vaļa kankaļiem [= kankaŗiem? Var.: nabagiem, plikajiem] alu dzert; bagātie aizbraukuši pār Daugavu be̦ku lauzt BW. 20038, 2 [aus dem Rosittenschen Kreis. - In Kr. - Würzau sei kañkalis gleichbed. mit kankaris, ein Zerlumpter].

Avots: ME II, 155

kankars

I kànkars C., [kan̂kars 2 Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155

kankars

II kankars: zaķis kūla kankariņus (Var.: kankalīšus) BW. 2665 var.

Avots: EH I, 584

ļenkars

ļe̦nkars,

1): vāciešam, le̦nkaram ("?") BW. 35069, 1 var.;

2): ļe̦ñkari "kankari" PS., Serbig., Smilt.

Avots: EH I, 771

panckari

pan̂ckari 2 [Bauske, pan̂ckaŗi 2 Lautb.], panskari, pañskaras [Bl.], St., U., alte Lumpen, Fetzen, der Plunder: viņš iet vienuos panckaruos B.Vēstn. [Aus pañckas . kankari?]

Avots: ME III, 76

skancis

skancis Glück, Manz., die Schanze. skanckaras, skanckari (nom. pl.), Lumpen, alte Kleider Serb. Umbildung von kankari nach skaras?

Avots: ME III, 870

stērbelains

stērbelaîns Wid., stērbele̦ns Ruj., zerfetzt: stērbele̦ni svārki Ruj. se̦gts... stērbelainiem kankariem Bārda Zem. d. 219.

Avots: ME IV, 1063

vanckari

vanckari (mit "an̂") Nerft "Fetzen, Lappen, Lumpen (lupatas)". Aus vanckas˙kankari.

Avots: ME IV, 469