kankšķēt

[kan̂kšķêt, - u, - ẽju,

1) = kankstēt;

2) unablässig und grundlos kläffen Bers.]

Avots: ME II, 156

kan̂kšķêt,

1): kad tetera mātīte sāk k., tad bē̦rni visi pazūd Frauenb.

Avots: EH I, 584