kar̂cinât [C., Lis., Kl., Arrasch, Jürg., N. - Peb.],

1) tr., schütteln, in zappelhafte Bewegung bringen:
sāpēs viņš kājas vien karcina Nötk., Druw. karcini nu nagus! kam neklausīji un neņēmi cimdus Lasd., Lös.;

2) reizen, necken:
kuo tu bē̦rnu, suni karcini? Serb., Bers., Aps.;

3) intr., gew. refl. - tiês, zappeln, sich sperren:
mopsis sāka karcenēt MWM. VI, 884, A. XVII, 186.

Avots: ME II, 161

kar̂cinât,

1): auch Fest.;

2): auch AP.; Pernigel; ‡

4) mit Fragen peinigen, verhören
AP.: šuo tikām karce̦nājuši, kamē̦r beigās atzinies. Refl. -tiês,

1): karce̦nājas kâ sivē̦ns AP,. ‡

2) (einander od. wiederholt) necken reizen
Pernigel: kuo nu karce̦nais, ka[d] negribi duot! AP. karce̦nais vie[n] ar tuo suni, - ka beigās tev vēl neiekuož! ebenda.

Avots: EH I, 588