novirkšķēt
nùovir̃kšķêt, nùovir̃kšêt,
[1) den beim Reissen von Kleidern hörbaren Laut von sich geben
Jürg., Kalz.]: varēja skaidri dzirdēt, ka nuovirkšķēja auklas Saul. [žīds pārplēsa aude̦klu, ka nuovir̃kšēja (nuovirkšķēja Autz, Grünh., nuovir̂kšēja Lis., nuoviršķēja Golg. u. a.) vien N.-Peb., C.; in Sessw. und Fest. so auch das Reflexiv: kad drēbi plēš, tā nuovirkš(ķ)as vien;
2) = nùošvirkstêt: karstie tauki uz pannas nuovirkšķēja ūdeni pielejuot Bers.]
Avots: ME II, 887
[1) den beim Reissen von Kleidern hörbaren Laut von sich geben
Jürg., Kalz.]: varēja skaidri dzirdēt, ka nuovirkšķēja auklas Saul. [žīds pārplēsa aude̦klu, ka nuovir̃kšēja (nuovirkšķēja Autz, Grünh., nuovir̂kšēja Lis., nuoviršķēja Golg. u. a.) vien N.-Peb., C.; in Sessw. und Fest. so auch das Reflexiv: kad drēbi plēš, tā nuovirkš(ķ)as vien;
2) = nùošvirkstêt: karstie tauki uz pannas nuovirkšķēja ūdeni pielejuot Bers.]
Avots: ME II, 887