karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln: drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties, sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti "висѣть"].

Avots: ME II, 161

[kaŗâtiês Dunika, Wandsen, Warkl., = karāties.]

Avots: ME II, 165

karâtiês: mit r auch Stenden, Wandsen; (fig.) lietus karājas (ist im Anzug) Heidenfeld.

Avots: EH I, 588