karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln:drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties,sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti"висѣть"].
ļankarâtiês, -ãjuôs,ļankarêtiês,-ẽjuôs,ļankaruôtiês,schlaff herabhangen, baumeln, schlenkern:sterbeles vien ļankarājās Etn. II, 33. galva bezspēcīgi ļankaruojas uz visām pusēm MWM. VII, 192, Druw. Vgl. ļè̦nkarêtiês C., Smilt.
1)= apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;
2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten (verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.
ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen:vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties"hangen"?).]
slìkt: mit î2 auch Pussen n. FBR. XX, 7, mit î auch Alswig,
1):sinken Lng.; viducis gultai slîkst2iekšā Seyershof. tâ slĩkst zari, kad tik pilni Frauenb.; "pamazām stiepties un karāties" (mit î ) Nautrēni; "stiepties" (mit î2 ) Seyershof: diena jau slīkst gaŗumā. dzīpari neslīkst, bet veļas vien;
2):ertrinken Salis: ve̦cās grāvju vietās guovis pavasaŗuos slîka2 Salis. mums kartupi slìkst2 ūdinē Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich ertränken:cilvē̦ki kārušies un slîkušies2 .