klaiņât, klaîņât ² Ahs., - ãju, klaĩņuôt [Frauenb.], intr., umherirren, sich umhertreiben, schlendern: viņš pa dienu klaiņāja apkārt AU. pa kupe̦nām vientulis ceļinieks klaiņā A. XX, 112. baltais le̦dus deķis sāka irt un klaiņuot Stari I, 43. mazais klaiņuoja ezeriņam ar˙vien tuvāk Latv. Refl. - tiês, sich umhertreiben: puiši klaiņājas caurām naktīm apkārt Dond.

Avots: ME II, 209

klaiņât: auch Renzen, (mit aĩ ) C., (mit aî ) Erlaa, (mit aî ² ) Kegeln, Mesoten, Zögenhof. klaiņuôt (unter klaiņât): auch Salwen.

Avots: EH I, 608