klankšķināt

klan̂kšķinât, klan̂kšinât, fakt. zu klankšķêt, glucksen, klingen lassen: klankšini mucu, lai var zināt, cik tur iekšā Lub.; " pulkste̦nu skandināt" Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213