klauvēt
klaũvêt, - ẽju,
1) tr., klopfen:
nāk pakavas klauvē̦dami BW. 26541, 7. klauvē manas nama durvis 26961. 6;
2) intr., klopfen:
tie klauvēja pie durvīm, lai tuos laistu iekšā BW. III, 1, 86. Refl. - tiês, längere Zeit klopfen, sich mit dem Klopfen beschäftigen: kas tur klauvējas pie durvīm. vēja dienā, 2. februārī, nav brīv mājās kluvēties, lai vējš jumtus nenuogāž LP. VII, 704. [Bei Für. I dafür auch klāvēt. Sieht aus wie ein Lehnwort; etwa aus mnd. kluowen od. klawen " kratzen" (in der Bed. vielleicht durch klaudzēt beeinflusst)?]
Avots: ME II, 217
1) tr., klopfen:
nāk pakavas klauvē̦dami BW. 26541, 7. klauvē manas nama durvis 26961. 6;
2) intr., klopfen:
tie klauvēja pie durvīm, lai tuos laistu iekšā BW. III, 1, 86. Refl. - tiês, längere Zeit klopfen, sich mit dem Klopfen beschäftigen: kas tur klauvējas pie durvīm. vēja dienā, 2. februārī, nav brīv mājās kluvēties, lai vējš jumtus nenuogāž LP. VII, 704. [Bei Für. I dafür auch klāvēt. Sieht aus wie ein Lehnwort; etwa aus mnd. kluowen od. klawen " kratzen" (in der Bed. vielleicht durch klaudzēt beeinflusst)?]
Avots: ME II, 217