klemberēt

klemberêt. - ẽju, intr., schlendern, sich schleppen Spr.: muļķis klemberēja ar sprāguonu LP. VI, 951, [AP.; klèmberêt C., Trik., = blandīties; klem̃berêt Jürg., N. - Peb., Bauske, taumeln.]

Avots: ME II, 221