Paplašinātā meklēšana

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32

‡ àizkluburêt, mühsam oder hinkend hin-, weggehen (von alten oder lahmen Menschen oder Pferden) Siuxt.

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32

‡ àizklumburuôt Bauske, Golg., taumelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

‡ àizklum̃zât Rutzau, (mit m̂ ² ) Dunika, in schwerem Schuhwerk die Füsse schleppend hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

àizklunčuôt, intr., hin-, wegschlendern: līdz kajītei MWM. VIII, 692.

Avots: ME I, 33

‡ àizklungât Spr., sich umhertreibend hin-, weggeraten, sich hin-, wegschleppen.

Avots: EH I, 31

‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.

Avots: EH I, 32

àizkluñkurêt Siuxt, = ‡ aizkluburêt (auch von Besoffenen).

Avots: EH I, 32

‡ àizklupinêt, hilflos (wiederholt dem Fallen nah) hin-, fortgehen: tik, tik aizklupinēja da ustabai Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 32

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

‡ àizklurguôt, plump, ungewandt hin-, weggehen Kalz. n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 32

àizklurģuôt, plump, hinkend weg-, hingehen: viens tāds klurģis aizklurģuoja pa ceļu JK.

Avots: ME I, 33

aklums (li. aklùms), die Blindheit.

Avots: ME I, 63

‡ apakšklucis Sassm., = paklucis.

Avots: EH I, 71

apklùit ² , -kluju Festen, verschlingen.

Avots: EH I, 92

apkluit"?": dēlieši savus gabalus ar reizi apkluja (verschlangen?) Vīt. 43.

Avots: ME I, 95

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

‡ apklusêt,

1) verschweigen:
a. kādu (tiesas) lietu Bauske;

2) = apklust: valuodas apklusēja Nitau, Siuxt.

Avots: EH I, 92

apklusinât, ‡ Refl. -tiês, = apklust, ver stummen Spr.

Avots: EH I, 92

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95

atkluburêtiês, sich mühsam herschleppen. Kand.

Avots: ME I, 167

‡ atkludzerêtiês "?": kludzerēt kludzerējuos, kamēr atkludzerējuos gan Fest.

Avots: EH I, 149

‡ atkluînît ² Lemburg, Lemsal, lässig, wackelnd ("vielleicht auch: hinkend") herkommen.

Avots: EH I, 149

‡ atklukstêt pretī Trik., entgegengluck(s)en: vista atklukst cāļiem pretī.

Avots: EH I, 149

‡ atklum̃burêt

1) eilig und dabei stolpernd herkommen
Trik.;

2) auf einem schlechten Weg, durch den sich viele Wurzeln ziehen, herfahren
Lemburg.

Avots: EH I, 149

‡ atklum̂zât ² Dunika, Kal., Rutzau, schwerfällig herkommen, herannahen: ve̦ca māte atklumzāja nuo pirtes.

Avots: EH I, 149

[atkluncêtiês, herhinken. Autz.]

Avots: ME I, 167

‡ atklun̂kurêt ² Siuxt, mit Mühe herkommen: dzērājs atklunkurējis līdz istabas galam.

Avots: EH I, 149

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196

bezsẽ̦klu stādi, samenlose Pflanzen * Birsm.

Avots: ME I, 286

biklums, die Schüternheit, Feigheit: tāds grib pēc augstām kundzenēm precēt, kas aiz sava ve̦rga bikluma nevar luodei pretī stāties Lautb. L. 65.

Avots: ME I, 294

čaklums [li. čiaklums dass. Lit. Mitt. II, 248], der Fleiss, die Hurtigkeit, Flinkheit: šitie puiši pūru rauga, ne darbiņa čaklumiņu BW. 7834.

Avots: ME I, 401

‡ ceļ˜steklu lapa Stenden, Wegerich.

Avots: EH I, 264

[daklupt Drsth., hinfallen: d. pie zemes.]

Avots: ME I, 433

[ìekluburêt Fehteln, ìekļuburât Warkh., mühsam hineingehen od. hereinkommen.]

Avots: ME II, 28

ìeklučuôt, ‡

3) "in einer Klotzspalte mit Keilen befestigen"
Frauenb.

Avots: EH I, 520

ìeklučuôt,

1) verhaften, einstecken;

2) versetzen:
iet dzejnieks... (uz lombardu), lai ieklučuotu kažuoku A. XX, 799.

Avots: ME II, 28

‡ ìekluinît, eilig (eine flüssige Speise) essend zu sich nehmen Meselau: cik tad nu ieēdu, - tik drusku iekluinīju tā šķidruma. cūka ātri iekluinīja.

Avots: EH I, 520

ìekluit: auch Geistershof, Lis., Lös., N.- Schwanb.

Avots: EH I, 520

ìekluit Fest., [= ieklīmât:] kur tad nu tik ātri ieklujis Vīt. 29.

Avots: ME II, 28

‡ ìeklukstêt, zu glucken veranlassen Auleja: ieklukstēja vistu dzanādami.

Avots: EH I, 520

ìeklukstêtiês, aufschnattern: e̦ze̦ra malā ieklukstējās pīles Apsk. v. J. 1905, S. 312; [von Hühnern Serbigal].

Avots: ME II, 28

‡ ìeklumburêt, mühsam (plump, ungewandt Kalz., mit ùm ² ) hineingehen (mit um̃ ) Frauenb.; schwerfällig, taumelnd (wackelnd) hineingehen, -fahren Ar.: iereibušais ieklumburēja mājā.

Avots: EH I, 520

‡ ìeklùmburuôt ² Lubn., plump (ungewandt) hineingehen resp. hereinkommen: ie. istabā.

Avots: EH I, 520

‡ ìeklumpačuôt Ar., = ‡ ieklumburêt.

Avots: EH I, 520

ìeklumpêtiês ["mühsam und schwerfällig sich hineinsetzen od. - wälzen": vecene krizdama, klupdama ieklumpējās gan ragavās Plm.] ieklumpēties kaklā Alm. Balt. Vēstn. 1901, No 85.

Avots: ME II, 28

‡ ieklum̂zât ² Dunika, schwerfällig hineingehen: ie. istubā.

Avots: EH I, 520

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

ìeklunkšķêtiês, [ìeklunkšêtiês Schujen], ein wenig kullern: dzirdēja... šķidrumu šaurā buteles kaklā... ieklunkšķuoties MWM. VI, 667. [vē̦de̦rs ieklunkšējās Schujen.]

Avots: ME II, 28

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

ìeklupt: heimlich hineingehen: kad ieklūpi kādreiz muižas ābuoliņa lauka stūrī Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 520

ìeklupt, hinein -, hereinstürzen: ielupis kâ jau pats nelabais istabā LP. V, 128.

Avots: ME II, 28

‡ ìeklur̂kstêtiês Saikava, einige glukkende Töne von sich geben: vista, tītars ieklurkstējās.

Avots: EH I, 520

ìeklusām, etwas leise Karls.

Avots: ME II, 28

ir̃mkluči, die Klötzchen am Boote, in welchen die Dollen stecken Rojen.

Avots: ME I, 710

‡ izkluburêt "mit Mühe hinausgehen" Frauenb.: dzē̦rājs tikkuo varēja i. nuo dze̦rtuves laukā.

Avots: EH I, 456

izkluburêtiês, vergebliche Gägne machen: izdauzījuos, izkluburējuos visu aunu dienu, bet ne˙kas neiznāca Naud.

Avots: ME I, 753

‡ izklukstêt, ausplaudern: kad tu dabīsi kau[i] kuo dzirdēt, tad izklukstēsi pus pasaulei Saikava. Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge glucken: vista var i., cik grib, - pīlē̦ni nenāk Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 456

izklumburuôt, intr., mühsam herauskommen: nuo tumša dibe̦na izklumburuoja A. XX, 104.

Avots: ME I, 753

‡ izklum̂zât ² Dunika, in schwerem Schuhwerk die Füsse schleppend hinausgehen (herauskommen): i. nuo istubas.

Avots: EH I, 456

izkluñderêt, intr., umherschwärmen (längere Zeit): diez kur šuodien visu dienu izklunkurējis Kleinb., Kand.

Avots: ME I, 753

‡ izklunkâtiês, hörbar sich verschütten (von Flüssigkeiten): visa putra nuo muciņas izklunkājusies Pas. XII, 248.

Avots: EH I, 457

‡ izklunkšinât: Frauenb. "(eine Flüssigkeit aus einer Flasche) hörbar austrinken".

Avots: EH I, 457

‡ izklunkurêt Kalz., izklunkuruôt Kalz., Lubn.,

1) = izklumburuôt;

2) vergeuden.

Avots: EH I, 457

izklupt, intr., hinaus -, herausstolpern: Miķelis klupšus izklupa laukā A. XX, 868.

Avots: ME I, 753

izkùlstnîcas ² , Abfälle beim Flachsschwingen, kas nuokrīt linus kulstuot Bers.

Avots: ME I, 756

juõkluga ,* juoku luga, die Posse, der Schwank, das Lustspiel.

Avots: ME II, 126

juklums, der Wirrrwarr, Mischmasch: viss tas sapņa juklumā man gaŗām skrēja ātrumā.

Avots: ME II, 116

‡ kluba, ein privater Tartzabend (Hausball): Kūļuos būšuot k. Blaum. J. r. 1898, S. 4.; n. pl. klubas Nerft "Gesellschaften (z. B. im Krug)". Wohl umgebildet aus d. Klub.

Avots: EH I, 621

‡ klubaks, etwas Unförmliches (z. B. ein rundlicher Stein) BielU.: k. mīklas nuoveļas zemē Brigadere Dievs, daba, darbs 179. Vgl. klubãks.

Avots: EH I, 621

klubãks: "= klumbāks" Dunika. Wahrscheinlich aus r. клубóк "Knäuel", s. FBR. XIII, 151.

Avots: EH I, 621

klubãks, ein Stück,

a) ein Stück Holz im Pfosten eines Zaunes, das die übereinanderliegenden Stangen auseinanderhält
N. - Bartau;

b) ein Lehmklumpen:
tādus klubākus nevar ecējuot saecēt Naud.;

c) ein gehöriges Stück Brot:
ūja, kādu klubāku maizes dabūjis! ē̦d kâ vilks klubākiem Naud.

Avots: ME II, 232

‡ *klubašuôt; zu erschliessen aus àizklubašuôt.

Avots: EH I, 621

‡ klubažât Dunika, = klubežuôt.

Avots: EH I, 621

*klubdît, -u, -īju, strafen Auleja: ka priecāsies cita bēdai; dievs pati klubdīs. Aus li. klupdýti "auf die Knie zwingen"?

Avots: EH I, 621

klubežât (unter klubežuôt): auch NB.

Avots: EH I, 621

klubežuôt, ‡

2) sich abmühen
Perkunen: cik varu, tik klubežuoju.

Avots: EH I, 621

klubežuôt, klubežât, - ãju, intr., taumeln, schwerfällig gehen. [Vgl. auch aizklubas(uôt; zur Wurzel von kluburs.]

Avots: ME II, 232, 233

‡ klubiķis, ein Holzklötzchen: (spīlai) vienu galu iešķeļ un šķē̦lumā iesprauž klubiķīti, lai nekustas Schnehpeln n. Fil. mat. 184.

Avots: EH I, 621

‡ klubraki Frauenb. "alte, schwere Stiefel".

Avots: EH I, 621

kluburât, - ãju, intr., hinken, sich mühsam fortbewegen: kur tad nu kluburāsi? Lind. Mag. XIII, 2, 70.

Avots: ME II, 233

‡ kluburêt, -ēju, stolpernd gehen Frauenb. Zur Bed. vgl. auch atkluburêtiês.

Avots: EH I, 621

[I kluburs C., ein Holznebel.]

Avots: ME II, 233

II kluburs, ein lahmer, ein schwächlicher, unbeholfener Mensch Lind. Mag. XIII, 2, 70; kluburu kluburiem iet, watscheln, unbeholfen gehen Lub. [Nebst li. klùbti" klùpti", klùbunduoti" klìbinduoti" zu got. hlaupan "laufen", wenn got. h - hier auf velarmen k beruht; s. Zupitza Germ. Gutt. 118 und Hoffmann Γέρας 51.]

Avots: ME II, 233

klučaîns, ‡

2) k. cilvē̦ks Ar., ein unbehobelter, sich nicht richtig zu benehmen verstehender Mensch.

Avots: EH I, 621

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

‡ klucē̦ns Strasden, kluce̦ns Iw., Deminutiv zu klucis 1.

Avots: EH I, 621

kluči Frauenb. "grosse, schwere Holzschuhe". Zu klucis 1 ?

Avots: EH I, 621

klucis,

1): nuo apses kluča BW. 21156. ve̦lkat baļķus, liekat klučus! 24699 var.;

3): ein Kloss
AP., ("ķiļķe̦ns") Linden in Kurl., Seyershof; kluči auch Orellen, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 621

klucis, Demin. verächtl. klučelis,

1) der Klotz:
bē̦rza, uozuola klucis. klučus ceļā vilkt, Hindernisse in den Weg stellen A. VIII, 1, 209;

2) ein Stück, Klumpen:
sviesta klucis A. XV, 241. es atradu siera kluci BW. 33083. iesvieda žīda režģuos pāri sniega kluču Poruk. tik balti mākuoņu klucīši pie debesīm Blaum. zemes kluči, Erdklumpen;

3) kluči, auch klučķi U. (wohl durch russ. клёцки beeinflusst), Klümpchen, Klösse
Etn. I, 19; II, 6, Burtn., Hinzenberg, [Wolm.]: kviešu kluču putru vārīja Stari II, 114;

4) klucītis, eine (Pferde -) Pille
U. [Nebst li. klùcis aus d. Deutschen.]

Avots: ME II, 233

‡ klucka AP.,

1) eine alte, hässliche Henne;

2) eine unsympathisehe, aufdringliche (meist alte) weibliche Person.

Avots: EH I, 621

‡ klučka,

1) ein Kloss
(klimpa, ķiļķe̦ns) AP., Erlaa, KatrE:, Lös., Saikava, Sonnaxt;

2) klefsteriges Brot
Orellen;

3) Schimpfname für einen Menschen von kleinem Wuchs
Saikava: citi vīri kâ uozuoli, tu kâ k. ("?") vazājies BW. 20107 var.

Avots: EH I, 621

‡ klučks Liepna, = ‡ klučka 1: Vgl. klučķi unter klucis 3.

Avots: EH I, 621

klučuot, [verpfänden, versetzen]: klučuojuot bankās tuos (scil. (namus) Austr. XX, 957.

Avots: ME II, 233

I klučuôt: zur Bed. vgl. ìeklučuôt 1 und ‡ 3.

Avots: EH I, 621

‡ II klučuôt Frauenb. "savīt beidzuot nuošķus kuopā ar "puišeli" (kuoka daiktu)".

Avots: EH I, 621

‡ klučuôts Ap., = kuñkulaîns, pikaîns: klučuota zeme.

Avots: EH I, 621

‡ kludiķis Stenden, = ‡ klubiķis.

Avots: EH I, 621

kludze,

1) der Mahlstock an der Handmühle
Bers., gew. milns: dzirnas rūc, kludze (Var.: milniņš) klaudz BW. 669, 2;

2) die Glucke, Gluckhenne
Ap., Smilt. Zu kludzêt.

Avots: ME II, 233

‡ kludzens Lems. "?": bērns nuobaruots kâ k. (ist sehr dick geworden).

Avots: EH I, 621

‡ kludze̦ns, lendenlos, wackelnd Stender Deutschlett. Wrtb.

Avots: EH I, 621

‡ I kludzere Wizenhof, = kludze 2.

Avots: EH I, 621

‡ II kludzere Lös., Meselau, die Quappe; "überhaupt ein dummer Fisch".

Avots: EH I, 621

‡ kludzerêtiês,

1) wackelig sein (und klappern; von der Schneide eines Taschenmessers)
N.-Bergfrled; wackeln (kuļāties) Fest.: ritenis kludzerējas uz vienu un uotru pusi;

2) gehend oder fahrend sich vörwärts bewegen
Fest., mit einem schwachen Pferd (mühsam) fahren N.- Peb.;

3) = kludzêt II ‡ 2 AP.: braucuot rūgušpiens kludzerējās spainītī.

Avots: EH I, 621

I kludzêt, - ẽju, wackeln U.

Avots: ME II, 233

II kludzêt,

1): auf eine Bruthenne bezogen
PS.; ‡

2) = kluñkstêt 1 Lettg.

Avots: EH I, 621

II kludzêt [li. klugė´ti "glucksen"], gackern: vista kludz.

Avots: ME II, 233

kladziêns: auch Grenzhof (Mežmuiža); kaklā iespiedies kumuoss un neļauj nuorīt ne˙viena kludziena, ne maizes drupatiņas Brigadere Dievs, daba, darbs 179.

Avots: EH I, 621

kludziêns, klũdziens Dond., kludzens L., [kludzē̦ns (?) U.], der Schluck, Zug Etn. III, 65: viņš dzeŗ vīnu lieliem klūdzieniem Dond.

Avots: ME II, 233

kludzinât,

1) tr., schütteln, rütteln (etw. Flüssiges):
pienu muciņā Smilt.;

2) intr., nahe dem Erbrechen sein.

Avots: ME II, 233

kludzît: vistas kludzī (ē̦d lielām klugām) rāceņus NB.; mit grossen Schlücken trinken NB.

Avots: EH I, 621

kludzît, - ĩju, tr., gierig schlingen: viņš kludzī biezputru Nigr.

Avots: ME II, 233

I kluga: ein grosser Bissen, Schluck NB.

Avots: EH I, 621

I kluga, klugata, der Schluck, Zug: rau, kâ tētis rij tādas lielas klugas Rutzau n. Etn. III, 65. viņš dzēra lielām klugatām AP.

Avots: ME II, 233

II kluga: auch Kr. Illuxt, Lubn., Pilda: sutināta vīksnas k. (Var.: kūja, nūja) BW. 23333, 3 var. līka ķēve, klugu ("?") rati 23639, 1.

Avots: EH I, 621

[II kluga Warkl., Manz. Lettus, U., = klūga II 1.]

Avots: ME II, 233

I klugât: mit grossen Schlücken trinken NB.

Avots: EH I, 621

[I klugât, tr., schlucken Wid.]

Avots: ME II, 233

II klugât, ‡

2) klugas II schneiden, holen
Pilda; ‡

3) prügeln
Pilda.

Avots: EH I, 621

[II klugât Warkl., = klũgât I.]

Avots: ME II, 233

klugata AP., s. kluga I.

Avots: ME II, 233

klugatât: klugatājuot brandvīns satecēja Kaudz. Izjurieši 257.

Avots: EH I, 621

[klugatât AP., schlucken, glucksen.]

Avots: ME II, 233

‡ kluģêt, -ēju Seyershof, hinkend gehen.

Avots: EH I, 621

kluģis

2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;

3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter

3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".

Avots: EH I, 621, 622

kluģis,

1) ein Klötzchen
Gold., ein Hölzchen: kluotiņi (plūdiņi) ir iegaŗeni egļu kluģīši Etn. II, 105; Hölzer verschiedener Grösse zum Spielen für Kinder (vgl. klauģis 2); kluģītis, ein Zapfer an der Brettersäge, Sense, am Steuer: tur ruokā stūres kluģi Janš., Kurs.; [dauzīdams... izkapts turekļa kluģi Janš. Dzimtene ² II, 176];

3) ein hölzerner Vorschieber an Türen und Fensterläden
Nigr., N. - Bartau, [Salis]. Nach U. auch noch; ein hölzerner Nagel; eine Krücke; das krumme Hölzerchen bei der Garnwinde, darauf das Garn ruht [s. Bielenstein Holzb. 388 und 389];

4) ein Mass:
kluģis ir kāds sevišks mē̦rs kuoku izmērīšanai Ahs.

Avots: ME II, 233

‡ klugnêt Meselau, = kluknêt I.

Avots: EH I, 621

‡ *klugt, zu erschliessen aus saklugt.

Avots: EH I, 621

‡ klugucis Warkl., ein Bissen: nuorīt lielu kluguci.

Avots: EH I, 621

‡ kluica Nogallen, eine gewisse Möwenart.

Avots: EH I, 622

kluicens, der Kranich L. (grus cinerea): dzērve iedēvē̦ta dažuos apgabaluos par kluice̦nu Konv. ² , RKr. XVIII, 95. [Būga erinnert Liet. k. žod. CXIII an das wahrscheinlich aus dem Kurischen entlehnte liv. klūk "Schwan" und meint, kluicens wäre im Kurischen durch Epenthese aus klūicin(a)s entstanden; aber man weiss nicht, ob kluicens aus dem kurischen Gebiete stammt.]

Avots: ME II, 233

klutga,

1) ein mit der Wurzel ausgehauener Baum
Karls.;

2) die Stelze
Karls.

Avots: ME II, 233

kluiķis, Kronschnepfe (numenius arquata) U., RKr. VIII, 97. [Wenn ursprünglich kurisch, mit ķ (aus tj) für t aus anderen Kasus; vgl. kluite dass.] Vgl. klùit.

Avots: ME II, 233

kluînas ² verächtliche Bezeichnung der Füsse Wain.; [vgl. kluinis I].

Avots: ME II, 233

‡ II kluinas Mahlup, gefrässige Lebewesen.

Avots: EH I, 622

kluiņât: schwerfällig, die Füsse schleppend gehen Laidsen, (mit uî ² ) Schnehpeln; "auf einem schlechten Weg im Dunkel gehen; lempīgi iet" Alschw., Basi.

Avots: EH I, 622

[kluiņât, watscheln, hinken Wid.]

Avots: ME II, 234

I kluĩnis: auch (mit uî ² ) Lems.: meitas mani kluini (Var.: kleinu) sauca BW. 11308 var.

Avots: EH I, 622

I kluĩnis [Kandau], ein Schiefbeiniger, Säbelbeiniger Kand.; kluiņi,

a) Schiefbeinige;

b) schiefe, krumme, kranke Beine;
c) schiefgetretene, grosse, plumpe Stiefel Kand.

Avots: ME II, 233, 234

II kluînis ² Ahs., = kluitans.

Avots: ME II, 234

‡ kluinît, wackelnd gehen (mit uî ² ) Lemb.; "līkām kājām iet" (mit uî ² ) Lems., "ļempīgi iet" (mit ùi ² ) Kalz. n. Fil. mat. 28.

Avots: EH I, 622

klùinît ² - u, - ĩju, tr., viel, in vollen Zügen trinken, gierig essen: klipas Plm., ūdeni Mar. n. RKr. XV, 119; [vgl. kluit].

Avots: ME II, 234

kluîns ² ,

2): kluînas ² (= kleinas) kājas Schibbenhof; adv. kluîni ² ebenda, = kleîniski ² .

Avots: EH I, 622

kluîns, ²

1) gebrechlich, schwach:
mēs abi ve̦ci, kluini, saimniekuot paši vairs nevaram Gr. - Sessau, Kand.;

2) schief, krumm, säbelbeinig:
kluinas kājas Kand., Lems.; kluini zābaki, schief abgetretene Stiefel LD. Vgl. kleins.

Avots: ME II, 234

klùit ² kluju, intr., tr., schlingend essen, schlingen: kuo tu kluj? Lub., [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 67, Plm. [Dürfte auf ein Paradigma * klūt: kluju zurückgehen; vgl. kļaut III.]

Avots: ME II, 234

kluĩtans Sassm., kluĩte [Wandsen], L., U., Natur XXXVII, 206, kluitiņš U., kluĩts Dond., = kluiķis, Kronschnepfe): kad kluitans, kluits, kluinis brē̦c, būs lietus Hen.

Avots: ME II, 234

kluĩtêt, - ẽju, schreien (von der Kronschnepfe): kad kluitans kluitē, tad būs lietus Dond.

Avots: ME II, 234

‡ *klu,jāns, ein gewisser Vogel: nuokliedzās klujāniņš ... kalna galiņā; iztrūkās... irbīte Tdz. 37352 (aus Grünh.). Vgl. klijāns.

Avots: EH I, 622

‡ klukači Salis, = klukuči (von kleinen Kindern).

Avots: EH I, 622

klukažât, - ãju, intr., langsam vorwärts kommen [?]: es ar savu klukaziņu citiem līdzi klukažāju BW. 27262.

Avots: ME II, 234

klukaziņa: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda k. ("?") BW. 27262 var.

Avots: EH I, 622

klukaziņa, ein kleines Frauenzimmer [?].

Avots: ME II, 234

kluk! kluk! Interj., gluck! Schallbezeichnung beim Schlucken, Glucksen: alus guldzījās kluk! kluk! MWM. VI, 646.

Avots: ME II, 234

kluknêt, - u, - ẽju, intr., müssig sitzen, duseln, trödeln, längere Zeit warten, quienen Lasd. [Reimwort zu kruknêt.]

Avots: ME II, 234

I kluknêt: auch Bauske ("kruknēt"), N.-Bergfried (prs. -ēju), Golg., Mar., Meselau, Sessw., Tirs.: vē̦lāk te (kruogū) kluknēsi visu dienu Ciema spīg. 143; den Kopf wiederholt sinken lassend schlummern Bauske.

Avots: EH I, 622

‡ II kluknêt, -ēju Warkl. "= klukstêt 1": vista jau kluknē; jāliek perēt.

Avots: EH I, 622

‡ *kluknît (?), -īju, = kluknêt I: tu klukni (Druckfehler für klukni [zu kluknêt I] ?) te bez vajadzības Azand. 255.

Avots: EH I, 622

klukšêt (unter klukstêt),

1): auch Seyershof.

Avots: EH I, 622

klukšķêt (unter klukstêt),

1): auch Mežamuiža (Grenzhof); Siuxt.

Avots: EH I, 622

klukste: auch Bērzgale, ("perene vista") Saikava: k. bij izve̦dusi jaunu cāļu saimi Daugava 1933, S. 320.

Avots: EH I, 622

klukste, klukšķe Lub., klukstê̦tãja, die Glucke, eine gluckende Henne Mar. n. RKr. XV, 119: viņa mērcēja kluksteli ūdens spainī Dz. Vēstn. kālab Kačeli klukstīti sauc? BW. 20829. ja negrib putniem ļaut perēt, tad kluk- stē̦tāju pabāž apakš trauka LP. VI, 135.

Avots: ME II, 234

‡ klukstene PV.,

1) = klukste;

2) eine (alte) weibliche Person, die sich unablässig etwas erbittet oder fordert.

Avots: EH I, 622

‡ klukstere PV., = ‡ klukstene.

Avots: EH I, 622

‡ kluksterêt PV., = klukstêt (?): kuo nu nemitīgi kluksterē kâ klukstere?

Avots: EH I, 622

‡ klukstes Patkule, Sessw., = klukuči: kad k. rauj tad kāds lād.

Avots: EH I, 622

klukstêt,

1): auch Bērzgale, Laidsen, Linden in Kurl., Liepna, OB., Oknist, Sissegal, Warkl.; tu reizēm kluksti (faselst)
kâ vista ziņas neziņas Saikava; ‡

3) schluchzen
PlKur.; ‡

4) = klikstêt 1: nazis jau klukst Frauenb., OB.

Avots: EH I, 622

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234

[kluksti, klukuči: viņu sāka kluksti raut Saulietis.]

Avots: ME II, 234

I kluksti: bē̦rnam piesitušies k. Tirsen.

Avots: EH I, 622

‡ II kluksti Mar., Schmarden, das Glukken einer Henne.

Avots: EH I, 622

‡ klukstinât Pilda, (ein rohes Ei) schütteln: k. zaļu uolu.

Avots: EH I, 622

‡ klukstis Frauenb., = klikšķis 1.

Avots: EH I, 622

klukstuôt (unter klukstêt), ‡

3) schnukken
Meselau.

Avots: EH I, 622

klukt! s. klauks!

Avots: ME II, 215

klukucêt, - ẽju, klukučuôt Stelp., Fest.], Bers., schnucken: viņš klukucē Etn. I, 34, 113.

Avots: ME II, 234

klukucis: auch Kaltenbr., Oknist; plur. klukuči auch Bers., Saikaya: kâ labi sapīpējas, tad tūliņ klukuči raun P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 622

klukucis, [klukuči Fest., Stelp.], das Schnucken: viņu rauj od. raun klukucis, er hat das Schnucken Mag. IV, 2, 121, Etn. I, 34; oft der Pl.: klukuči raun, nuostājas Etn. I, 113. [Vgl. li. klukšė´ti "Aufstossen haben", russ. мнѣ клýкается und sloven. kółca se mi "ich habe den Schlucken" bei Berneker Wrtb. I, 525.]

Avots: ME II, 234

‡ klukučuôtiês Oknist, schnucken.

Avots: EH I, 622

‡ klukuri Linden in Kurl. "blēdības": taisīt klukurus.

Avots: EH I, 622

[klukutis Selb., = klukucis.]

Avots: ME II, 234

[klumbaks "ein unschöner Gegenstand von unbestimmter Form": mālu klumbaks ("Klumpen") um Autz und Neuenb.; klum̃bāks Dunika, ein als unbrauchbar nachgebliebenes Holzklötzchen.]

Avots: ME II, 234

klumbaks, Holzpantoffeln Etn. II, 129. [Vgl. li. klùmbė "ein Schuh mit Holzsohlen" und klumpas.]

Avots: ME II, 234

klum̃bāks (unter klumbaks): auch Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 622

‡ *klumbaruôt, zu erschliessen aus pìeklumbaruôt (unter pieklum̃burêt).

Avots: EH I, 622

[klumbt "fallen" Warkl.]

Avots: ME II, 234

‡ klùmbučuôt Smilt., stolpernd oder mit grossen Schritten gehen: Jurene klumbučuoja uz priekšu Zeibolts Ūdens burbuļi 76.

Avots: EH I, 622

klumburêt, - ẽju, klumburuôt, intr., sich umhertreiben Mag. XIII, 2, 46: Jē̦kus klumburuoja pa lauku uz māju Alm.

Avots: ME II, 234

klùmburis, ein Herumtreiber; ein Stolpernder: iet kâ klumburis klupdams, krizdams C.; klumburi, grosse, plumpe Stiefel Grünh.; iet klumburu klumburiem, stolpernd gehen Grünh. [Wohl zu li. klumbuoti "auf einem Beine hinken, humpeln".]

Avots: ME II, 234

[I klum̃burs um Bauske, jem., der unsicher schreitet, nicht fest auf seinen Beinen ist.]

Avots: ME II, 234

[II klùmburs C., ein Stäbchen.]

Avots: ME II, 234

klum̃pača, der Plattfuss C., Dr.

Avots: ME II, 234

klum̃pačuôt, intr., humpeln, watscheln C. [Zu li. klùmpti "идти тяжежелою".]

Avots: ME II, 234

‡ klum̂pãns ² NB., wer grosse Holzpantoffeln anhat.

Avots: EH I, 622

klum̂pas ² auch Gramsden, Kal., NB., (mit um̃ ). Nigr.

Avots: EH I, 622

klum̂pas ² [Rutzau, = klumbas:] klumpas (Var.: kurpes) kājās, pīpe zuobuos BW. 33483, 1 [aus Geweesen. Wohl nebst li. klùmpos "Holzschuhe" aus mnd. klumpe dass. entlehnt].

Avots: ME II, 234

‡ klùmpata ² Erlaa,

1) ein ungewandter Mensch;

2) ein grosser Bissen:
viņu kâ klumpatu uz dibe̦nu rija Blaum. Latv. lit. p. 1906, S. 256.

Avots: EH I, 622

klumpe,

2): klum̂pe ² Gramsden, Rutzau; ‡

3) der Fuss
(verächtlich; diese Bed. hat wohl auch k.

1) (mit um̃ ) Grünh.: jāduod pa klumpēm.

Avots: EH I, 622

klumpe,

1) " ?": savelc taču savas klumpes vairāk kuopā Alm.;

[2) klum̂pes ² Rutzau, Holzschuhe].

Avots: ME II, 234, 235

‡ klum̂peniêks ² Rutzau, ein Holzschuhmacher. Wohl auf li. klùmpininkas dass beruhend.

Avots: EH I, 622

*klumpêt(iês): klumpêt Gr.-Würzau,

1) viel saufen (vom Pferd);

2) müde vorwärtsgehen (vom Pferd).
Refl. klum̃pêtiês Dobl., in unbequemem Schuhzeug schwerfällig gehen.

Avots: EH I, 622

* klumpêt(iês), s. ìeklumpêtiês und [vgl. klum̃pačuôt].

Avots: ME II, 235

*klumpêt(iês): klumpêt Gr.-Würzau,

1) viel saufen (vom Pferd);

2) müde vorwärtsgehen (vom Pferd).
Refl. klum̃pêtiês Dobl., in unbequemem Schuhzeug schwerfällig gehen.

Avots: EH I, 622

* klumpêt(iês), s. ìeklumpêtiês und [vgl. klum̃pačuôt].

Avots: ME II, 235

klumpis, ein ungeschickter Mensch; [klum̃pis, ein lahmes, unbrauchbares Pferd, auch ein ähnlicher Mensch Autz. Zu klumpêt(iês)].

Avots: ME II, 235

I klumpis: zur Etymologie s. Sehwers Unters. 52.

Avots: EH I, 622

‡ II klum̃pis, ein Klump(en) Dunika ("gabals"), PlKur. ("pika"): zemes, maizes, gaļas k. Dunika. (zuosij) rumpis kâ k. Pas. XII, 105. Aus nd. klump "ein Haufe, Kloss", s. Sehwers Unters. 52.

Avots: EH I, 622, 623

‡ III klum̂pis ² PlKur., in der Verbindung bē̦rza k. "birze".

Avots: EH I, 623

‡ klum̂ps ² Dunika, ungewandt, plump: klumpi iet.

Avots: EH I, 623

klum̃šķis,

1): auch (mit um̃ ) Dunika; "vīstuoklis" Līn.: izvilcis lupatu klumšķi Janš. Mežv. ļ. II, 7. turē̦dams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas Līgava I, 213.

Avots: EH I, 623

klum̃šķis, [klum̂šķis ² Līn.],

1) der Klumpen:
paslapju labību krauj klumšķiem ve̦zumā. bē̦rni savē̦luši lielus klumšķus sienga Dond.;

2) der Schluck:
tad iemet krietnu klumšķi RA.

Avots: ME II, 235

klum̃zaks,

2) aizbīdīt klum̃zaku (Wisch)
tabaka aiz lūpas Dond.; ein schlecht angefertigter, schwerer Gegenstand Frauenb.; ein grosser Bissen Dond.: ēst maizi lieliem klum̃zakiem.

Avots: EH I, 623

klum̃zaks, klum̃zaka,

1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;

2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;

3) ein hölzerner Pantoffel;

[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];

5) ein Plumpsack
Wid.

Avots: ME II, 235

‡ klum̂zãks ² ,

1) ein grösserer Klotz; ein grosses, hartes Stück, ein solcher Klumpen
Dunika;

2) ein ungewandter Mensch
Kruhten.

Avots: EH I, 623

klum̂zât ^2, ‡ Refl. -tiês Dunika, schwerfällig, die Füsse schleppend gehen.

Avots: EH I, 623

[klum̂zât ² - ãju, in schwerrem Schuhwerk die Füsse schleppend gehen: bē̦rns iekāpis mātes tupelēs klumzā pa istabu Dunika.]

Avots: ME II, 235

‡ klun̂cerêtiês ² AP. "hin und her rollen (valstīties); grandīties (mehr von Flüssigkeiten)": negribas k. (fahren) tuo gaisa gabalu.

Avots: EH I, 623

[kluñcêt, humpeln, hinkend gehen Frauenb.]

Avots: ME II, 235

I kluñcêt: aus nd. kluntsen "plump und im Gehen schwerfällig treten", s. Sehwers Unters. 52.

Avots: EH I, 623

‡ II klùncêt ² ,

1) gierig essen
Bers.;

2) = kluñkstêt 1: putra vē̦de̦rā klunc Druw.

Avots: EH I, 623

klùnciêns: auch (mit un̂ ² ) Frauenb. klunčâtiês (unter kluñčuôt): "gehen" Frauenb.

Avots: EH I, 623

klùnciêns, der Schluck, Zug: lielvēderis... visu trauku piecuos, sešuos kluncienuos izdzēris C., LP. V, 338; II, 52.

Avots: ME II, 235

klùncinât ² fakt., klunkern od. schluckern machen, lassen durch Bewegung von Flüssigkeiten in einem umschlossenen Raum Mar. n. RKr. XV, 119. [Zu li. klunkis "болтун, яйцо без нароста"?]

Avots: ME II, 235

klùncis: kluñcis Dunika, ein kleinerer Klotz, ein Holzstück; klun̂cis ² Seyershof, ein Klumpen (pika): k. svîesta; mālu klunči Pas. IV, 92; ein niet1oses Messer Segew.; kluñči Frauenb., grosse Holzpantoffeln. In der Bed. "ein Mensch wie ein Klotz" n. Sehwers Unters. 52 aus nd. kluntse "ein plumper, unbeholfener Mensch".

Avots: EH I, 623

klùncis, ein Mensch wie ein Klotz, der sich nicht viel rühren kann, ein dicker Mensch, Spottname für Lahme U.; der Pl. kluñči, alte Pantoffeln, Schuhe Ahs.; kluñču [Schujen] putra, = kluču (Klösse) p. LP. VI, 625, Smilt.

Avots: ME II, 235

klun̂cît, u, - ĩju, [kluñcît C., klùncît PS., Trik., prs. - ĩju], tr., etwas Flüssiges gierig essen, schlürfen: klunci nu putru! Druw.

Avots: ME II, 235

I klun̂cît: auch Smilt., (mit un̂ ² ) Lemb.

Avots: EH I, 623

‡ II kluncît apkārt Warkl. "umherlaufen".

Avots: EH I, 623

kluñčuôt: auch (mit un̂ ² ) Siuxt; langsam gehen, humpeln Segew. (mit un ): Refl. -tiês: auch (mit un̂ ² ) Orellen; ungeschickt, kraftlos hantieren ebenda.

Avots: EH I, 623

kluñčuôt, intr., Plump gehen, sich mühsam fortwewegen, hinken Wain., Gr. - Sessau, [Selg., Wandsen, Neuermühsam], Etn. IV, 67. Refl. - tiês, kluečâtiês, sich schleppen: ve̦cs cilvē̦ks klunčuojas tādu gabalu tīri pa niekiem Naud. kas tādā dubļainā ceļā lai klunčājas ar ratiem uz pilsē̦tu Ahs. [Zu li. kluñkinti "шляться"?]

Avots: ME II, 235

klùndaris ² : kluñde̦rs Ugalen n. FBR. VII, 18.

Avots: EH I, 623

‡ klundarkãjis, = klùnduris ² : ciemiņa klundarkāji BW. 12388.

Avots: EH I, 623

‡ *kluñderêt, zu erschliessen aus izkluñderêt und saklunderêt.

Avots: EH I, 623

‡ klunderkājis BW. 14517, 7, = klùnduris ² .

Avots: EH I, 623

klundurêt, - ēju, intr., plump, lahmend gehen; sich umhertreiben: tas varēja klunderēt pa tiem kunga tīrumiem BW. 31477. [Kontaminiert aus klenderêt und klumburêt?]

Avots: ME II, 235

klùnduris ² klùndurkājis ² , [klunderkāja Wid., comm.,] ein Umhertreiber; ein Schiefbeiniger, Schwachbeiniger: tas ciemiņu klundurkājis nāca meitu lūkuoties BW. 12102; 12388. klundurkāja tautu dē̦ls, kuŗš ve̦lss tevi šeit atspēra BW. 15594.

Avots: ME II, 235

kluñdzaks: = klum̃zaks 1 (zum Schlagen) Dond.

Avots: EH I, 623

kluñdzaks [Dond.], RKr. XVII, 46, = klumzaks 2.

Avots: ME II, 235

‡ kluñdzens Pernigel "?": vista smaga kâ k.

Avots: EH I, 623

klun̂dzêt: zur Bed. vgl pieklundzêt 2.

Avots: EH I, 623

klun̂dzêt, - u, - ẽju, intr., tönen: zem le̦dus tukši, tumšduobji klundz Bārda, N. - Kmph., Smilt., Bers., Gr. - Elley. [In Ronneb. vom Geräusch, das beim Schlucken einer Flüssigkeit entsteht.]

Avots: ME II, 235

klun̂dziens, = klunciens: liekausis bij ņēmis vienu klundzienu R. Sk. II, 142, Smilt., N. - Kmph.

Avots: ME II, 235

‡ klundzinât,

1) = klùncinât ² Golg.;

2) "(kuoku) iebāzt caurumā un sist pa cauruma malām" (mit un̂ ² ) NB.

Avots: EH I, 623

kluñga, comm., ein Umhertreiber C.

Avots: ME II, 235

kluñgât, - ãju, apkārt klungāt, umherirren C., Seew. n. U. [Vgl˙li. (> kur.?) kluñdzinti "бродить, шататься".]

Avots: ME II, 235

klùņģis,

1): auch Walk (mit uņ ); jedes beliebige Stück Holz
(mit uņ̂ ² ) Salis;

2): ein unbeholfenes Lebewesen
(mit un ) Kurmene.

Avots: EH I, 623

klùņģis [C.],

1) [ein kleiner Holzabfall
U.]; ein Stück Holz zum Werfen Stürzenh., gew. sprungulis, šautrs;

2) ein unbeholfener, linkischer Mensch
Seew. Mag. XIII, 2, 46; kluņ̃ģis [Karls.,] N. - Kmph. Nach Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10 aus mhd. klunge "Knäuel"[?].

Avots: ME II, 236

klunk! Interj. zur Bezeichnung der Schluckerns in einem umschlossenen Raum: klunk, klunk lija nuo pudeles alus.

Avots: ME II, 235

‡ klùnka ² Auleja, eine gackernde Henne.

Avots: EH I, 623

‡ klùnkât ² Auleja, -āju, gackern (von einer Bruthenne); vgl. auch ‡ izklunkâtiês.

Avots: EH I, 623

klun̂kata, ein Schluck: klunkata apzīmē šķidruma alus vai šņabja) daudzumu, kas iznāk pēc klunkstiena Lub.

Avots: ME II, 235

klunkšêt (unter kluñkstêt),

1): dzeŗuot (rīklē) klun̂kšēja ² Seyershof. uolas paliek vanckuļuos un klun̂kš ² Salis.

Avots: EH I, 623

klunkšinât (unter klun̂kstinât): paje̦m uolu ruokā un klun̂kšina Linden in Kurl.

Avots: EH I, 623

klun̂kšķis, klun̂kšis, ein Schluck, Zug, = klunkstiens: ķēves dē̦ls iedzēra labu klunkšķi nuo stipruma zālēm LP. VI, 509. viņš iemeta pa klunkšam MWM. VII, 883.

Avots: ME II, 236

[kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

klun̂kstiẽns, klunkšķiẽns, das einmalige Schluckern einer Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume.

Avots: ME II, 236

klun̂kstinât, klun̂kšķinât, klunkšinât, fakt. zu klunkstēt, schluckern machen, lassen: pasniedza pudeli kārumniekam; šis klunkšināja ilgi Purap.

Avots: ME II, 235, 236

‡ I klunkucis PV. "klunkuris".

Avots: EH I, 623

‡ II klun̂kucis Lubn. "ein Sttickchen Quark in süsser Milch".

Avots: EH I, 623

‡ klunkučuôt "gehen" (mit uñ ) Frauenb.; "klunkurêt klunkuču klunkučiem iet" PV.

Avots: EH I, 623

‡ klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn ² ), Schujen (mit un̂ ² ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn ² ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt ² Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623

klùnkuris ² , ‡

3) ein besessenes, aber nicht ausgebrütetes Ei, das geschüttelt klunkert
(mit uñ ) Nikrazen.

Avots: EH I, 623

klùnkuris, ²

1) [kluñkurs C., N. - Peb.], ein Herumtreiber
Mar., Stom.; ein Trinker, Tagedieb Treiden; ein ungeschickter Mensch Sessw.;

2) der Sprung, der Purzelbaum:
bērītis aiztecēja, klunkurus giasā me̦zdams Stari II, 425. iet klunkuru klunkuriem "?" Naud.

Avots: ME II, 236

klunkuruôt, ‡

2) (sch)wanken, (gerütteit) sich auf- und abwärts bewegen
C.: Jurītis (kas bij kautiņā stipri cietis) klunkuruoja pa ... kuokasniekiem vaidē̦dams ..., kad riteņi dauzījās pa uolnīcas ... grambām Ciema spīg. 223.

Avots: EH I, 623

[klunkuruôt, sich herumtreiben: viņš klunkuruo caurām dienām apkārt Tirs.

Avots: ME II, 236

kluñkurs (unter klùnkuris ² ),

1): auch Lems. (mit un̂ ² ), Meselau, N.-Peb. (mit -urs), Schujen; ‡

3) "mèimeris" (mit -urs ) Fest.

Avots: EH I, 623

‡ klupeniski Siuxt, = klupiņu II: k. nuo gultas ārā.

Avots: EH I, 623

‡ klupeņuôt NB., wiederholt stolpern (straucheln).

Avots: EH I, 623

klupiêns, der Fehltritt, ein Stolpern, Straucheln: sieviņa par tādu klupienu pasmējusies LP. VI, 40.

Avots: ME II, 236

‡ klupîgs, im Gehen unsicher (stolpernd): viņa nuo ve̦cuma ... stīva un klupīga Pēt. Av. IV, 73; Fehltritte begehend Ar.

Avots: EH I, 624

klupinât,

1) fakt. zu klupt, stolpern, straucheln machen, zu Fall bringen
(li. klupinti): cildi dievs, manas kājas, klupin[i] tautas kumeliņu RKr. XVI, 141, BW. 22656;

2) intr., freqn., dem., wiederholt ein wenig stolpern, straucheln
(li. klupinéti);

3) kurzen Galopp reiten.
[Refl. - tiês zemē, sich abschwingen St.]

Avots: ME II, 236

I klupinât,

1): kas nevainīgas dvēseles ar saldiem vārdiem klupina. Bergm. Saņem. spred. māc. (1795), S. 315; ‡

4) Schwung geben
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Schwung").

Avots: EH I, 623, 624

‡ II klupinât Warkh., = klipinât ‡ III 2.

Avots: EH I, 624

‡ klupinêt (li. kluptnė´ti) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Warkh., Wessen, = klupinât I 2; stolpernd gehen (pejorativ) Auleja.

Avots: EH I, 624

I klupiņu Elv. klupinskis N. - Autz n. U.; in sachtem, kurzem Galopp Elv., U.; klupiņu zemē nākt, sich auf die Erde abschwingen St., U.

Avots: ME II, 236

II klupiņu [li. klùpiniu "падая на колѣни"], klupiņus, klupņus Allend., klupšis, klupšu, klupšus, stolpernd, strauchelnd: klupņus, kritņus viņš skrēja B. Vēstn. Uozuols ieklupa klupšis veikalā A. XVI, 483. klupšus klupdams un e̦lzdams viņš devās pie ķēniņa Etn. II, 176. abas jaunavas klupšus, krišus steidzās lejā A. XV, 112.

Avots: ME II, 236

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

klupu klupām, klupus, mehrfach stolpernd Spr. klupu, rāpu, kopfüber LKVv.

Avots: ME II, 236

klupurs, ein Strauchelnder, Stolperer Kav.

Avots: ME II, 236

klùrga, ²

1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];

2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;

3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;

4) klurgas, die Stelzen
Karls.

Avots: ME II, 236

klurģis,

2): "nejauks cilvē̦ks" (mit ur̂ ² ) Lems.;

3): ein krummes Stück Holz
Lems.

Avots: EH I, 624

klurģis,

1) der Kranich
Karls., RKr. VIII, 95, Trik. n. U.;

2) ein Humpelnder, Hinkender
Tirs.; [klur̃ģis Trik., Schimpfname für jem., der einen langen Hals hat; klur̃ģis C., N. - Peb.], ein verkommener Mensch Roop n. U. ( auch ein solches Pferd Seib.), ein Schimpfwort Sessw.;

3) ein Pflock
[klùrģis PS.], Gr. - Sessau; " klur̂ģis - ² nuo kuoka pagatavuots; tam iesien vienā galā pine̦klu un uotrā izbāž caur (= cauri?] virvi un aizme̦t me̦zglu priekšā. lietuo tuo zirgu piesienuot uz lauka, lai virve nesaiet dzērgzdē"; ein krummes, unbrauchbares Stück Holz N. - Kmph.

Avots: ME II, 236, 237

‡ *klurguôt, zu erschliessen aus ‡ àizklurguôt.

Avots: EH I, 624

‡ *klurģuôt, zu erschliessen aus àizklurģuôt.

Avots: EH I, 624

‡ klurķis Lieven-Bersen "ruokturis".

Avots: EH I, 624

klur̃kšķis, der Kranich: klurkšķis klurkst uz lietu Ahs.

Avots: ME II, 237

klur̃kstêt: auch (mit ur̃ ) Ahs. vista, tītars klur̂kst Saikava.

Avots: EH I, 624

klur̃kstêt, klur̂kšķêt [C.], klurkšêt, - u, - ẽju, intr., schreien wie ein Kranich oder auch wie ein Halm, wenn er einen Habicht sieht Etn. IV, 67, Konv. ¹ 385; Konv. ² 679. kad dzērves klurkst, tad būs lietus Ahs. Vgl. klurga 1.

Avots: ME II, 237

klusa: caur klusu jūtams lapu trīsējums E. Grünberga Zvārguļi 27.

Avots: EH I, 624

klusa, auch kluse, die Stille Spr., Druva I, 622: drausmīgi nuoskrapš ārā durvis pusnakts klusē Duomas II, 1024. [Neologismus?]

Avots: ME II, 237

klusãm: ka[d] jau k. (still) bija Pas. V, 153. aizbraucis k. (heimlich) uz precībām Lesten n. FBR. XV, 26.

Avots: EH I, 624

klusãm, Instr. Pl., still, leise, sachte, heimlich: visas upes klusām te̦k BW. 31033, 1. Zur Verstärkung mit vorangehendem Gen. Plur.: māte klusu klusām steidzās mājās A. XVI, 299.

Avots: ME II, 237

‡ klušât NB., in Holzschuhen, die Füsse schleppend gehen.

Avots: EH I, 624

klusatnê Bers., Lub., [klusātnē Warkl.], im Stillen, im geheimen: klusatnē mācuot puoļu literatūru Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 237

‡ kluscietība* M. 248, die Schweigsamkeit.

Avots: EH I, 624

‡ kluscietîgs* M. 248, schweigsam.

Avots: EH I, 624

kluse˙nĩtiņãm, ganz still, leise, sachte, heimlich: vīrs stāv aiz durvīm kluse˙nītiņām LP.

Avots: ME II, 237

klusêt, - u, od. - ẽju, - ẽju,

1) intr., still sein, schweigen:
tādēļ labāk klusēt JR. IV, 86. viņi raugās un klusē A. XII, 387. mē̦mi klusē tāles Vēr. I, 926. klusi nu ar savām dzejnieka pļāpām! Vēr. I, 1205. klus[i], krancīti, stāv[i], krancīti! BW. 14356;

2) klusêt, - ẽju, = klusinât, tr., still machen, zum Stillesein bringen: bē̦rnu.

Avots: ME II, 237

klusi, Adv., still, leise, sachte. Gew. klusu.

Avots: ME II, 237

klusĩba, die Stille, das Stillsein, Schweigen: kuo Ādams bija nuospriedis klusībā, tuo viņš izdarīja Aps. pēc tādas ve̦tras nāca triju dienu klusības laiks Purap.

Avots: ME II, 237

klusîgs: schweigsam Sirach 25, ₁₉ ; klusīga meita Frauenb. klusīgi dzīvāt Orellen, k. bē̦rns Frauenb., ein still liegendes (schlafendes) und wenig weinendes Kind.

Avots: EH I, 624

klusîgs, still, zurückhaltend: sievas ir tik klusīgas, ka lieku vārdu nerunā Wolm.

Avots: ME II, 237

klusiņam Dunika, = klusiņãm.

Avots: EH I, 624

klusiņãm: klusi˙ņām Siuxt.

Avots: EH I, 624

klusiņãm, Instr. Pl., klusiņi, ganz still, sachte, leise, heimlich: tautas nāca klusiņām BW. 13646. nabags klusiņām ielīdis rijā LP. V, 16. gudram tē̦va dēliņam, kas klusiņi lūkuojas BW. 23009; 2055.

Avots: ME II, 237

‡ klu˙sĩņām Frauenb., Adv.; heimlich.

Avots: EH I, 624

klusinât, ‡ Refl: -tiês, sich zum Schweigen zwingen: ne˙viena, nuo kura būtu jāraujas vai jāklusinās Brigadere Dievs, daba, darbs 140:

Avots: EH I, 624

klusinât, fakt. zu klusêt, still machen, zum Schweigen bringen, besänftigen, beruhigen: Baišleja bijuse vārds, ar kuo mātes klusinājušas savus brēcējus bē̦rnus Etn. II, 76. mana balta māmuliņa, kâ es tevi klusināšu BW. 3207. bē̦das remdēt un klusināt Subst. klusinãjums, die bereits beendigte Tätigkeit des Stillens, Besänftigens: pateikties par bē̦rna klusinājumu, danken, dass das Kind beruhigt worden ist; klusinâšana, das Beruhigen, klusinâtãjs, wer beruhigt.

Avots: ME II, 237

‡ *klušinât, zu erschliessen aus nuoklušinât (unter nùoklusinât).

Avots: EH I, 624

‡ klusinêt Warkl.,

1) = klusinât;

2) schweigen
(?): jums lika k.; kuo vēl brē̦cat? ‡

Avots: EH I, 624

klusiņš, Demin. von kluss, recht still, leise.

Avots: ME II, 237

klusĩtẽm, klu;sĩtẽm, klusĩtim A. XII, 571, klu˙sĩtiņãm, Instr. Pl., ganz leise, sachte, still, heimlich: es saklausu klusītēm, kuo suolīja meža māte BW. 30478. labāk maļu dziedādama, nekâ malu klusītēm 619. kâ nācis, atkal ej klusītēm Asp. viņš klusītiņām aiziet uz pūķa kalnu LP. IV, 27.

Avots: ME II, 237

klušķe, Bruthenne Bandr. [Wohl aus * klukšķe, zu klukšķêt.]

Avots: ME II, 238

klusmalis ,* ein einsamer Ort, die Einsamkeit: viņa uzmeklē ar˙vienu krusmaļus Lautb.

Avots: ME II, 237

kluss,

3): manas klusās (geheimen)
duomas BielU. Zur Etymologie vgl. auch Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. VIII, 417.

Avots: EH I, 624

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237

klust, klustu, klusu (li. klùsti "начать слушаться"), intr., still werden, schweigen: lai tâ klust ļaužu mēles BW. 8335. ar laiku visas sirdis klust Rainis. klust ratiņš, kāja beidz tuo mīt Anton.

Avots: ME II, 237

‡ klustūga, Adv., im Stillen, unbemerkt Wessen.

Avots: EH I, 624

klusu: gribēja kre̦klu k. (heimlich) pajemt Frauenb.

Avots: EH I, 624

klusu, Adv., still, leise: viņš klusu tam kuo iečukstēja ausī. stāvi klusu! sei still! galvas sāpe, paliec klusu! Tr. IV, 107. klusu ciest, still schweigen: bij piespieduši princesi (par tuo) klusu ciest LP. IV, 11.

Avots: ME II, 238

klusums, die Stille: kapa, nakts, nāves klusums (Aus.) iestājās, pārņēma istabu.

Avots: ME II, 238

‡ līklupats Pas. VIII, 464, = rīka lupats (s. unter rìks 4). Assimiliert.

Avots: EH I, 748

‡ mīklu tēviņš, im Rätsel m. t. līkām kājām ("circenis") M. Ar.

Avots: EH I, 821

miklums, die Feuchtigkeit.

Avots: ME II, 625

muklums, Sumpfiges, Einsinkendes, ein sumpfiger Ort.

Avots: ME II, 663

‡ nùokluknêt Golg., eine gewisse Zeit hindurch ohne Arbeit weilen: n. pie tiesas līdz pat vakaram.

Avots: EH II, 54

nùoklukstêt, nùoklukšêt, nùoklukšêt, intr.,

1) einen gluckenden Laut von sich geben:
vista nuoklukstēja;

2) eine Weile klunkern, hohl ertönen:
viņam divi malki kaklā nuoklukstēja Kaudz.

Avots: ME II, 799

‡ nuoklum̂zât ² Dunika, schwerfällig od. schwere Schuhe anhabend hingehen: n. uz stalli.

Avots: EH II, 54

nùoklunkšêt (unter nùoklunkstêt ): auch (mit uñ ) Dunika; nùoklunkšķêt ebenda - auch Kalz.

Avots: EH II, 54

nùoklunkstêt, nùoklunkšķêt, nùoklunkšêt, intr., hohl ertönen, eine Weile klunkern: viņš ietrieca malku, ka nuoklunkšķējās vien MWM. VI, 573.

Avots: ME II, 799

‡ nuokluñkurêt eine gewisse Zeit vergeuden (totschlagen) Zoden: n. visu dienu un ne˙kā nepadarīt. - piesēja zirgu ratu pakaļā un pats ratuos iemeties pussnaudā nuoklunkurēja līdz rītam Vanagu ligzda 16.

Avots: EH II, 54

nuoklupinât, fakt. zu nùoklupt, zum Fall bringen, abschlachten: cāļus pa vienam vien nuoklupināja Sassm.

Avots: ME II, 799

[nùoklupt,

1) niederknien:
n. ceļuos;

2) verkommen:
nuoklupis saimnieks Serben. Refl. - tiês,

1) niederknien
Warkl.;

2) fehlgehen:
viņai tâ nuoklupās (= vīlās) Bauske.]

Avots: ME II, 799

nùoklusêt, ‡

2) still werden, zu schweigen anfangen:
sievietes nuoklusēja Vanagu ligzda 210.

Avots: EH II, 54

nùoklusêt, tr., totschweigen, verschweigen, vertuschen: blēdības A. XIII, 316.

Avots: ME II, 799

nùoklusinât, nuoklušinât, tr., zum Schweigen bringen, besänftigen, verschweigen: dusmas Konv. ² 521. viņa klausās aizturē̦tās, nuoklusinātās skaņās R. Sk. II, 105. tâ izdevies šuo lietu nuoklušināt Zeltm.

Avots: ME II, 799

nùoklust, intr., zum Schweigen gebracht werden, zum Schweigen kommen: lielāka daļa prāvnieku nuoklusa Purap. rauduves aiz purviem klaigā, aizlaiz- damās, nuoklusdamas Rainis. [ka(d) tie bij nuoklusuši Apostelgesch. 15, 13.]

Avots: ME II, 799

paklucis, ein Unterklotz, ein Klotz, auf welchen das Holz beim Spalten gelegt wird: malku skalda uz pakluča Ahs.

Avots: ME III, 46

‡ paklukstêt, ein wenig glucken: citu ne˙kuo nedzirdēja kà aizmigušu vistu paklukstešanu Dünsb. Baskājiete 54.

Avots: EH II, 143

‡ paklum̂zât ² Dunika, (ein wenig) schwerfällig gehen (nach Verben des Könnens): uzavis tē̦va zābakus, bē̦rns nevar p. uz priekšu.

Avots: EH II, 143

‡ pakluñcêt(iês) Frauenb., (ein wenig) hinken, humpeln (nach Verben des Könnens): nevar p.

Avots: EH II, 143

paklunčuôtiês, pakluņķeruôtiês, sich mühsam bewegen; sich kaum fortschleppen können: kur ve̦cs, slimīgs cilvēks vairs pa ganiem paklunčuosies? Naud. vai varēsi vēl pakluņģeruoties? Kleinb.

Avots: ME III, 46

paklunkš(ķ)inât, ein wenig schlackern machen]: blašķi R. Sk. 1I, 142. skārda lampiņu paklunkšina, vai ir vēl iekšā eļļa Jauns.

Avots: ME III, 46

‡ paklunkš(ķ)êt, ein wenig schluckern (von einer Flüssigkeit in einem geschlossenen Gefäss).

Avots: EH II, 143

paklunkš(ķ)inât, ein wenig schlackern machen]: blašķi R. Sk. 1I, 142. skārda lampiņu paklunkšina, vai ir vēl iekšā eļļa Jauns.

Avots: ME III, 46

paklupinât, ‡

3) "nachhelfen aufs Pferd"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 143

paklupinât, fakt. zu paklupt,

1) zum Fall bringen; stolpern machen:
meitu;

2) dann und wann schlachten:
cāļus rudenī pa vienam vien paklupina Dond.

Avots: ME III, 46

paklupt, ‡ Refl. -tiês, etwas straucheln (?): (fig.) kas šâ un tâ var p. un dze̦nas maz uz laba Dünsb. Ēstere Adams 105.

Avots: EH II, 143

paklupt [li. paklúpti], intr., straucheln, stolpern, niederfallen: bet gan˙drīz es būtu paklupis Psalm 79, 2. sieva paklupa zem vāģiem Vēr. II, 339. [paklupt uz acīm, sich hinlegen, sich schlafen legen De̦glavs Riga II, 1, 170.]

Avots: ME III, 46

paklusãm (unter pakluss): bē̦rni nedrīkstēja ne˙kuo bļaustīties; bij jāsēž p. Orellen.

Avots: EH II, 143

[paklusêt, eine Weile schweigen: paklusēja un atkal sāka runāt.]

Avots: ME III, 46

‡ paklusiņām Pas. X, 523 (aus Domopol), = paklusām.

Avots: EH II, 143

pakluss, dazu die Adv. paklusãm, paklusi, paklusu, ziemlich ruhig, geräusch1os, still, leise: raušus nuolikuši paklusā vietā LP. VII, 284. vecītis paklusām atteica Dīcm.

Avots: ME III, 46

[paklust, für eine Weile verstummen: valuodas paklusa, bet neapklusa Lis.]

Avots: ME III, 46

‡ pârklun̂čuôt ² Siuxt, schwerfällig und ungewandt nach Hause kommen.

Avots: EH XIII, 203

‡ pārklunkurêt, nach Hause ‡ klunkurêt 2: pusteciņus pārklunkurēja uz mājām Veldre Dižmuiža 215.

Avots: EH XIII, 203

‡ pãrklupt,

1) hinüberstolpern;

2) "uzbrukt" PlKur.

Avots: EH XIII, 203

pìeklum̃burêt MSil., pieklumbarût Ekau, pieklumburuôt Mitau, N.-Peb., humpelnd od. watschelnd hinzugehen: pieklumburēja pie gultas Vēr. I, 1495, Ronneb., Bers., Libau.

Avots: ME III, 258

pìeklunčâtiês, zum Überdruss, zur Genüge gehen, sich müde gehen: es e̦smu tk pieklunčājies par dienu, ka nevaru vairs uz kājām nuostāvēt Waln.

Avots: ME III, 258

pìeklundzêt,

1) "?": p. krūzi ar alu Salmn. un zelt. kal. 1893, 31;

2) sich vollsaufen:
guovis tâ pieklundzējušas, ka tām pacē̦lušies tukšumi Alt-Rahden.

Avots: ME III, 258

pìeklundzinât "klundzuot pieliet": p. krūzi ar alu Meiran, Warkl.

Avots: ME III, 258

pìeklupt Spr., stolpern; zu jemandes Füssen hinfallen; sich auf jem. werfen Wid.

Avots: ME III, 258

pìeklusêt, zur Genüge still sein, schweigen: kuo nu pieklusēsi, kuo piekušēsi? Vēr. v. J. 1904, S. 392.

Avots: ME III, 258

pìeklust, zeitweilig still werden: vējš vakarā pieklusis, runas pieklusušas.

Avots: ME III, 258

pusklupu, Adv., halb stolpernd: (saimniece) duodas pagubu, pusklupu meitām pakaļ Janš. Čāp. 39.

Avots: ME III, 428

rìklupata, s. unter riks.

Avots: ME III, 537

‡ saklubdît Auleja "sakūdīt": ka dievs juo saklubdītu da lielākai būšanai.

Avots: EH XVI, 417

saklugt,

1) sich krümmen
(perf.) Warkl.: pie darbā saklugušas māmiņas A. XXI, 26;

2) wackelig werden:
sakludzis nazis Bauske.

Avots: ME II, 651

sakluknêt, eine gewisse Zeit hindurch kluknêt: s. kruogâ līdz vakaram Golg. saklukstêt, gluckend erlangen: vista klukstēja, līdz saklukstēja saimnieci ar graudiem Dunika.

Avots: ME II, 651

saklukstêt, ‡ Refl. -tiês, in einer fremden Sprache, gleichsam gluckend sich unterreden: apskatījās, nuoplātījās ruokām, saklukstējās A. Upītis Laikmetu griežos I, 124.

Avots: EH XVI, 417

‡ sakluñčinât Frauenb., (Butter schlagend) herstellen: ņem un saklunčini sviestu!

Avots: EH XVI, 417

saklunderêt RKr. XVII, 49 "sastaigāt".

Avots: ME III, 651

sakluñkš(ķ)inât, tr., schluckern, glucksen machen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume): viņš saklunkšķināja pudeli A. XX, 950.

Avots: ME II, 651

sakluñkš(ķ)inât, tr., schluckern, glucksen machen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume): viņš saklunkšķināja pudeli A. XX, 950.

Avots: ME II, 651

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

saklusêt, eine bestimmte od. eine längere Zeit still sein, schweigen: viņš saklusēja visa vakaru.

Avots: ME II, 651

‡ saklusinât, besänftigen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 418

siksnauklu pastalas BW. III, 1, 16, Pasteln mit Riemen (anstatt der gewöhnticheren Schnüre).

Avots: ME III, 837

traũklupata, ein Scheuertuch, Wischlappen Ar.

Avots: ME IV, 224

‡ uzklumbaŗuôt Frauenb., hinaufhinken.

Avots: EH II, 725

‡ uzklum̃pačuôt Frauenb. "?": Mika dancuojuot ar Madi uzklumpačuojis viņai uz kājas.

Avots: EH II, 725

uzklupt,

1) über jem. od. etw. herfallen:
nerātņa bē̦rni uzklupuši Zunduļa tē̦vam virsū Jaun. mežk. 149. viņam uzklupa pulks... ve̦lnu MWM. XI, 209. uzklupt zaķiem Antrop. II, 28. mēs uzklupām zivju iekšām Vēr. II, 69. saldais miegs uzklūp ķēniņa meitai LP. IV, 152;

2) ergreifen, fassen
Spr.

Avots: ME IV, 342

vienklupšus. Adv., schnell, eilig: es izskrēju vai vienklupšus pie darba Frauenb.

Avots: ME IV, 659

žāklumains BielU. "in zwei Teile auseinander gehend".

Avots: ME IV, 796

žāklums BielU. "das Auseinandergehen zweier Wipfel eines Baumes und dergl."

Avots: ME IV, 796

‡ àizkluõģinât Pernigel, mit einem kluoģis 1 (eine Tür) verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 32

àiztìkluôt: zirnekļi visus kaktus aiztīkluojuši Oknist.

Avots: EH I, 58

àiztìkluôt, wie mit einem Netze bedecken, verschleiern: ar zvaigžņu mirdzu acis aiztīkluoja Rain.

Avots: ME I, 57

apsẽ̦kluôt, besamen Biel. I, 394.

Avots: ME I, 119

‡ izkre̦kluôtiês, sich der Oberkleider soweif erledigen, dass nur das Hemd anbehalten wird: viņš bij izkrekluojies A. Brigadere Skarbos vējos 11.

Avots: EH I, 458

‡ izse̦kluôtiês, fallen (vom Wasser), versiegen: pļavās izse̦kluojas ūdens Kl.-Dselden.

Avots: EH I, 478

izstrũkluôt, intr., ausströmen: ūdenim izstrūkluojuot, ruodas gaisam vairāk te̦lpas.

Avots: ME I, 807

‡ *kā`rkluôtiês, zu erschliessen aus pãrkā`rkluôtiês.

Avots: EH I, 603

‡ kluobt (mit ļ zu lesen?) "?": tuos (palagus) kluobj uz lubu jumtu čukuriem ME. II, 568 sub maũkna.

Avots: EH I, 624

kluodzens (unter kluoģis),

1): ein hölzerner Griff an der Tür
(mit uô ² ) Segew.

Avots: EH I, 624

kluoģis,

1): auch (mit uô ² ) Salis;

2): der hölzerne Griff am
svārpsts Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 624

kluoģis, kluodzens Treiden,

1) eine Art Riegel, ein vordrehbares Holzklötzchen
Biel. H. 37, Allend.;

[2) svārpsta kluoģis, die Bohrscheibe
Neik. n. U.].

Avots: ME II, 238

‡ kluõkariņš AP. "?": tagad tik maziņus klučus (Klösse) me̦t kâ kādus kluokariņus ar pašu karuotes zuodiņu.

Avots: EH I, 624

kluõndārzs, ein umzäunter Raum an der Tenne Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 238

kluonis, das Schloss, atslē̦gas kūts U.

Avots: ME II, 238