krīnēt

krīnêt, -u, -ẽju, müssig sein Fehteln: viņš izskatījās pēc vanaga, kurš bijis sīvā cīņā un, tuo pametis, nuoslēpies kur ne˙būt kuoka zaruos, krīn MWM. VIII, 598.

Avots: ME II, 283