kraitât, [kràitât ² Nerft], - ãju, intr., taumeln, schwanken: tur kāds aizgāja pa ceļu kraitādams Selb., Nerft. un tâ juocīgi sāka vārtīties un kraitāt A. XV, 491; Vēr. II, 724. "kraitāt" saka par tādu, kas krīt, bet nepakrīt. piedzēries cilvē̦ks, vājš luops kraitā Nerft. [Wohl eher (nach Leskien Abl. 333) mit Ent- gleisung zu krist. (s. dies), als (nach Zupitza Germ. Gutt. 125 f., PErsson Beitr. 312 u. Į.) zu l˙i kreĩvas "schief" (s. le. krievs, kreilis), ir. crith "Zittern", ae. hriđ "Fieber" u. a.]

Avots: ME II, 256

kraitât: auch (mit ài ² ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā ² - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā ² - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640