I krancinât [li. krankinti "krätchzen"], krandzinât, intr.,

1) schreien, krächzen:
kuo tie kraukļi krancināja (Var.: krandzināja, klandzināja) BW. 20462 [aus Ober - Bartau];

2) = kŗākt n. U., Etn. I, 34. [Wohl kurisch; vgl. auch r. крякать "krächzen" und ae. hringan "tönen, rasseln".]

Avots: ME II, 259

II krancinât, tr., putzen, herausputzen Laud.

Avots: ME II, 259