kraut

kraũt (li. kráuti) Edw., s. kŗaũt.

Avots: ME II, 264


kraut

kŗaũt [auch Dunika, Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Lutr., Selg., Nigr. (li. kriáuti)], kŗaũju od. kraũnu, kŗãvu, tr.,

1) häufen, laden, packen, fleihen:
labību, sienu ve̦zmā, sienu gubā, malku asīs. krauj man pilnu ve̦zumiņu Ltd. 1144. līdumu od. uguni (U) kŗaut, beim Roden od. Küttisbrennen die brennenden Haufen bereiten: kraun māsiņa raudādama tautu līstu līdumiņu BW. 26014. vainu kŗaut uz kādu, auf jem. die Schuld schieben: vainu pats uz sevi krauji Adam.;

2) [kŗaũt Dunika], hauen, schlagen:
kŗauj viņam reiz gar ausīm! Refl. -tiês,

1) sich häufen:
sniegs pa kupenēm kraujas Lundberg;

2) sich legen, sich setzen:
ai ve̦cā māmiņa, kraunies vietā BW. 1566. tec kājām, mana Laimiņa, nekraujies ve̦zumā 9267;

3) virsū kŗauties, sich aufdrängen:
kuo nu kŗaujies man virsū? [Nebst krūties, kŗava, krūts, kruva wohl zu slav. kryti "decken", krovъ "Dach", an. hraun "Steinhaufen" und vielleicht an. hrūga, ir. crúach "Haufen", ae. hréac "Kornhanfe" (s. le. krûce) u. a., s. Zupitza Germ. Cintt. 123, Fick Wrtb. III4, 107, Bugge KZ. XIX, 420, Bezzenberger BB. XVI, 246 Berneker Wrtb. I, 633, Traatmann Wrtb. 140, W. Schulze KZ. L, 275.]

Avots: ME II, 296


kraut

kraũt,

1): k. līdumu - auch Ramkau. Refl. -tiês,

1): sniegs kraujas Segew., es schneit sehr dicht.
klints tam pretī kraujas Kr. Barons;

2): sich werfen
("sparīgi likties"): saimnieks kraujas iekšā ūdenī līdz vidučam Seyershof;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 644


kraut

kŗaũt: auch Blieden n. FBR. XVI, 103, Lesten n. FBR. XV, 20, Puhren n. FBR. XIV, 46, Ahs., Frauenb., Siuxt, Strasden,

1): errichten, bauen:
muiža... kŗāva jaunus laidarus Janš. Bandavā II, 373;

2): es tev kŗaušu! Frauenb. k. pa kaklu Siuxt. kŗāva bez gala virsū, er prügelte ihn ohne Ende
Lennew. n. BielU.; kŗaujamais, ein Stock zum Schlagen Ahs.: tu dabūsi ar šuo kŗaujamuo pa muguru. Refl. -tiês,

1): sich (von selbst) packen, laden:
manta pati kŗausies pa luogiem, pa durvīm iekšā Pas. XII, 355;

3): auch Siuxt; ‡

4) = kŗaũt 1: paukarē saka k. (Heu auf die Fuhre laden); līdz pā`rbrauca, gaisma bij Frauenb. kad viņi brauca uz tirgu, tad te kŗāvās visu dienu Strasden. kŗaujuoties un paunājuoties uz braukšanu Janš. Apsk. 1903, S. 97.

Avots: EH I, 665