kruities

kruĩtiês [Wolm.], prs. krujuos und krūjuos U., [prt. krujuôs Wolm.],

1) virsū kruities, sich aufdrängen, jem. zu Leibe rücken
L.: miegs tâ virsū krujas, ka nezin kur dēties; sich anstrengen, vorwärts zu kommen: bē̦rns krujas ruokām un kājām uz priekšu Nerft; [2) "lieliski rūpēties, raizēties" Wessen. - Urspr. wohl: prs. krujuos, prt. kruvuos, inf. krūties; vgl. krūtiês].

Avots: ME II, 285, 286