krujâtiês, -ãjuos, krujuôtiês,

1) plump, mit Mühe sich vorwärts bewegen
Lasd.;

2) sich wohin wenden, streben, sich bemühen:
vēl tie prāti krujuojās uz tām ciema meitiņām BW. 13009. viņš ne˙maz nekrujājas Aps. asni jau sāk krujāties, schon fangen die Keime an hervorzubrechen Los. n. Etn. II, 98.

Avots: ME II, 286

krujâtiês,

1): pa lielceļu krujājas nabags Meselau, Saikava;

2): sich anschicken
Lodenhof bei Ruj.; sāk k. (taisīties) uz ciemu Lemb.; ‡

3) k. virsū, sich aufdrängen
Siuxt: krujājas virsū, lai tikai duod.

Avots: EH I, 659